"Old Moto Adventure" Ekspedīcija uz Rumāniju

Komanda: Mārcis Zariņš, Aivis Beļakovs.
Tehnika: Jawa 360, 350cc; Jawa 360 350cc.
Izbraukšanas datums: 30.07.2013.

Jau vairāk kā gadu atpakaļ tika nolemts, ka jābrauc ar Jawām uz Rumāniju. Dažādu iemeslu dēļ pagājušajā vasarā šo ieceri realizēt neizdevās, bet šovasar nekādu nozīmīgu šķēršļu vairs nebija, un brauciens varēja notikt. Daudzi prasa: "Kāpēc ar Jawu?... Ir tak mūsdienīga tehnika, kas nav jāskrūvē ik pēc 50 km." Tad, lūk, dārgie draugi, tieši šī te stereotipa laušana ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlēta tieši Jawa, otrs iemesls ir tas, ka braukt ar mūsdienu močiem ir sanācis daudz un personīgi man tas vairs nav nekāds izaicinājums.
Šoreiz ceļojums sākas darbnīcā, jo jāuzbūvē tak Jawas. Sev jau iepriekšējā vasarā uzcepu braucamo, īpaši neiespringstot par motocikla vizuālo tēlu, tika uzbūvēta tehniskā ziņā ļoti laba standarta Jawa 360, 1969.g., melnā krāsā. Kā jau iepriekš minēju, pagājušajā vasarā nekur aizbraukt nesanāca, bet ar moci pabraucu un secināju, ka kalnu braukšanai foršāk būtu, ja Jawa būtu nedaudz augstāka un ar lielākiem ratiem. Tā pa ziemu tika nolemts pārbūvēt standarta Jawa 360 par Jawa 360 SPORT, kas pamatā nozīmēja virkni pārbūvju, lai 16" ratu vietā Jawiņai varētu piešķirt 19" ratus. Pavasarī tika nolemts drusku atkāpties no 19 collām un tās tika nomainītas uz 18 collām. Beidzot gala rezultāts mani apmierināja un es biju gatavs ceļam.
Cits stāsts par mana kompanjona Ahima (Aivis Beļakovs) moci. Tas tika iegūts Dobelē no onkas, kuram mocītis bija nodedzis kopā ar garāžu. Šīs vasaras sākumā viss bija noprogresējis līdz smilšu strūklai un stāvēja samests lielā kastē. Protams, nedaudz iespringstot, mocītis tika savākts un savu pirmo dziesmu nodziedāja tieši XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā.
Te fragments no galarezultāta:




Nospraustais izbraukšanas datums - 29.07.2013. plkst.6.00 no Rīgas. Dienu iepriekš tiek sapakotas visas mantas un nostiprinātas uz moča. Darbā gaidu Ahimu, kurš brauc no Ugāles. Ap 18.00 viņš ir klāt. Pa ceļam secināts, ka priekšējā riepa laiž gaisu. Darbā nobortējam, pārbaudām riepas iekšu un disku, bet nekādus asumus neatrodam,tāpēc ieliekam jaunu kameru un aiziet uz Mežciemu, močus noliekam sētā un dodamies uz Alfu samainīt naudu un sapirkt pēdējās nepieciešamās lietas. Atgriežoties secinām, ka Ahima mocim priekšā atkal mīkstais... Bija plānots laicīgi iet gulēt.. Ahims bortē nost, es krāmēju mantas. Pēc kameru mērcēšanas vannā caurums tā arī netiek atrasts, pēdējā ideja - izeju ārā un paprasu Ahimam ventiļa micīti un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, izrādās, ka tieši Ahima smukā, labā metāla micīte, ar kuru viņš aizstāja plastmasenes, kuras nāk līdzi jaunajām kamerām, ir vainojama pie noplūdes... Bezjēdzīgi 2x bortēta riepa, bet, lai kā tur būtu, atrisinājums ir atrasts. Uz šiem priekiem pie mājas tiek apēsta pelmeņu porcija un izdzerts pa aliņam. Vēlāk vēl salādējam visos iespējamajos datu nesējos līdzņemamo mūziku un ap 1.00 dodamies gulēt. 5.00 esam augšā, kaut ko iekožam, un ceļojums var sākties pa īstam.
Bortējam ratu:



29.07.2013.

Plānotais maršruts:

Latvija Lietuva Polija
Rīga Kauņa Suvalki Augustova Bialystok Ļubļin
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Kā plānots, ap 6.00. izbraucam no Rīgas un tā arī braucam... Pa ceļam piestājam tikai benzīna tankos, ielejam degvielu, kaut ko uzkožam un zilinām tālāk. Secinām, ka ar nepiebrauktu Jawu motora saudzēšanai pietiekamam ātrumam un komfortam kompromisa ātrums ir 80km/h, un pie tā arī pieturamies. Nekādu problēmu nav, viss griežas labi, pēc pāris stundām esam Kauņā, tad jau uz Polijas - Lietuvas robežas. Tur iepauzējam un iesmejam, ka Ļubļina ir baigi tālu, bet plāns ir jāpilda un pie tā arī paliekam. Braucot paliek jūtami karstāks... Braucam uz dienvidiem tak.. Šī visa ietekmē arī pirmā tehniskā problēmiņa - Ahima nepiebrauktais motors, uz šosejas pret kalnu cenšoties iedzīt mani, pie 90km/h drusku pieklemmē vienu cilindru, bet Ahims ātri noreaģē, laicīgi izspiež sajūgu, un nekas nopietns nenotiek. Turpmāk nolemjam vairs nemizot virs 80, ļausim motoriņam godīgi piebraukties. Liekas jau lēni, tomēr, šādā ātrumā braucot, ir iespēja apskatīt un ievērot lietas, kuras, lidojot virs 100, mēs nekad nepamanām.
Iedzeram kafiju Kauņā:



Tā nu lēnā garā paši sev par brīnumu esam sasnieguši Ļubļinu un secinām, ka mēs vēl kādu brīdi mierīgi varam pabraukt + tas ir pat lietderīgi, jo nezinām, kā rīt ies uz Polijas-Ukrainas robežas, un papildus šodien nobrauktie km mums nebūs jābrauc rīt. Kad nolemjam meklēt, kur nomesties, esam jau labu gabalu aiz Ļubļinas, gar malām vieni vienīgi lauki, izvēlamies vienu no kombainiem, kas stāv lauka vidū un ap kuru rosās cilvēki, šaujam klāt, prasām, kur te var uzbliezt telti un pārnakšņot. Jaunākais no čaļiem angliski sāk mēģināt aprakstīt ceļu līdz kempingam, mēs viņam paskaidrojam, ka mums nevajag kempingu, varam nakšņot jebkur, kur drīkst. Nu, ja tā, tad čalis apspriežas ar vecākajiem biedriem un paziņo, ka tuvākie 200 ha ap šo teritoriju ir mūsu, kur gribam, tur varam apmesties. Loģiski, ka tā arī darām. Pabraucam tālāk no ceļa aiz minimežiņa pļavas vidū un secinām, ka tur mūs apēdīs knišļi. Izlemjam doties uz augstāko vietu pļavas vidū pie vientuļa koka, pieņemot, ka tur viss ir sauss, īsāk sakot, knišļiem un odiem nelabvēlīga vide. Ar šo mēs nekļūdījāmies, knišļu nav, uzceļam telti, ierubījam mūsu oldskūlo rādžiņu un vāram ūdeni, lai vakariņās iebaudītu roltonu, jo kā no reklāmām zinām: "Rolton viručajet!" Pa starpu konstatējam, ka Jawas šodien ir nomaukušas 850km.
Prīmuss naksnīgais:



30.07.2013.

Plānotais maršruts:

Polija Ukraina
Zakręcie Zamoska Hrebenne Ļvova Ivanofrankovska Yasinya
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Piecēlāmies agri, dzirdēju, ka netālu no telts kāds plūc zāli, izbāzu galvu no auduma viesnīcas, skatos, buks mielojas. Kā piecēlos, tā tiku pamanīts, buks ierējās un neapmierināts aizlēca pa kalnu uz leju, ik pa brīdim atkal un atkal ierejoties. Ahims tikmēr guļ... Pa nakti bija nosalis, jo noslinkoja telti savā pusē ciet aizvilkt. Bet te nekāda garā gulēšana nesanāca, jo mums tak šodien jātiek līdz pat Aizkarpatiem un, lai arī kilometri vairs nemaz nav tik daudz atlikuši, tomēr zinām, ka var rasties problēmas uz robežas, un arī Ukrainas ceļi nav tie labākie. Vēlāk visi mūsu iedomājamie klupšanas akmeņi ar uzviju piepildījās, bet par visu pēc kārtas...
Kemps:



Tātad, brokastīs ātri noēdam to pašu Roltonu, kas, neapšaubāmi, tāpat kā vakar "viručajet", un sitam pa kurbuli, pēc brīža jau esam uz ceļa un turpinām deldēt riepas. Viss kā parasti, kādu brīdi braucam, tad iemetam tankā, uzpildāmies, kaut ko ieēdam un griežam tālāk. Pēc neilga laika esam jau sasnieguši Polijas - Ukrainas robežu. Zinot, ka moči robežu var šķērsot bez rindas, puskilometrīgajai auto rindai mierīgi močījam garām. Mūs ātri izlaiž no Polijas un, gandrīz vai neticās, tikpat fiksi tiekam cauru Ukrainas robežai, savācam papīrus, uzlecam uz močiem, gandrīz jau piekurbulējam, BET TE TEV NU BIJA... Pieskrien noēdies muitnieks un saka, ka gribot mūs pārbaudīt (tieši tā, es padomāju to pašu, ko jūs, tikai daudz rupjāk!). Tiekam iedzīti angārā, kur mūsu mantas tiek pakļautas rūpīgai kratīšanai...arī mēs (ieskaitos Ahima bizi! Pat to izčamdīja!). Galu galā pie mums tiek atrasts Ahima desas griežamais nazis, kas Ukrainā tomēr tiek klasificēts kā aukstais ierocis (10 mm garāks kā atļauts). Attiecīgi arī mēs automātiski nokļūstam īpaši bīstamu noziedznieku grupā, un mums tiek pavēlēts sakraut atpakaļ uz močiem savas mantas un gaidīt stāvlaukumā. Stāvlaukums visādā ziņā ir lieliska vieta noziedznieku spīdzināšanai, jo saule cepina pamatīgi un kur paslēpties nav. Lieki teikt, ka netiek paskaidrot,s ne kas par lietu, ne cik ilgi šis process var vilkties. Laime, ka mēs braucam ar Jawām, tās daudzos robežpunkta darbiniekos raisa nostalģiskas atmiņas, un mums vismaz nav garlaicīgi. Visā visumā paši robežsargi ir diezgan sakarīgi cilvēki... nu vismaz tie, kas nāca runāties par močiem... Pēc brīža viens no čaļiem atgriežas ar visu nazi un lūdz atļauju ielikt nazi atpakaļ somā, kur tas bija, un nofočēt... pieļāvis kļūdu kratīšanas gaitā.. A mums jau paliek jautri, jo zinām, ka kādam ir vēl sliktāk... Hāā! Respektīvi, soda izciešanas stāvlaukumā satikām hipiju kompāniju, kura brauca uz kaut kādu Teātra humora festivālu, un tika aizturēti par to, ka vienam no čaļiem līdzi bija satīts kāsis. Tātad, ieberziens uz dienām trim, tā vismaz apkārt baumoja. Vēlāk noskaidrojās arī tas, ka mēs tikām aizturēti tieši šīs kompānijas dēļ, jo muitnieki nodomāja, ka mēs esam kopā ar viņiem, un droši vien, ja nevedam zāli līdzi, tad pirms robežas katrs pa kāsim izvilkuši esam točna! Bet, kā jau minēju, puikām bija Bauskas alus un dzīve nelikās nemaz tik slikta, pat mākonis saulei priekšā aizvilkās un līdz ar to ienācās info, ka mums par godu no Ļvovas izsaukta izmeklētāju grupa, kura jāgaida kādu stundu un tad kādu stundu jāraksta protokoli un jāfočējas noziedznieku gadagrāmatai! Kā solīts, pēc stundas izmeklētāji ir klāt, vēlreiz safočē moci un nazi, kopā iesmejam par nozieguma nopietnību, bet čaļiem ir darbs un, kā jau zinām, darbs ir jādara.
Zālītes cienītāji:



Aukstais Ierocis:



Tad Ahimu aizved pratināt, un tikmēr čomaks mākonis atstiepj tādu gāzienu, ka močus gandrīz kanalizācijā aizskalo. Beidzas lietus, Ahims arī ir palaists uz brīvām kājām, nazis ir konfiscēts un mēs varam turpināt ceļu. Novēlam veiksmi hipijiem un laižam tālāk. Ukrainas ceļi neliek vilties, tie tiešām ir maksimāli totāli draņķīgi, būtībā dažviet ceļu nav vispār, ir tikai starp bedrēm palikuši asfalta fragmenti, bet tas lieliski palīdz atmaigt mūsu jūtām pret Latvijas ceļiem. Braucot pa Ukrainu, mums šķita, ka Latvijā ir sapņuceļi.. Dabūnam kārtīgu lietu un komplektā ar kavēšanos uz robežas + "lieliskajiem" ceļiem sasniedzam galamērķi ap kādiem desmitiem vakarā. Mūs laipni uzņem viesnīcā un pēc brīža jau siltā istabā pieņemam Roltona palīdzību izsalkuma remdēšanā, piekožot klāt viesnīcas saimnieka doto uz vietas cepto baltmaizi. Paēdam, tad dušā un gulēt. Rītā lielā diena - pametam ceļus un maucam kalnos.

31.07.2013.

Plānotais maršruts:

Ukraina (Aizkarpati)
Yasinya Dragobrat Dogjaska ezers
------------------------------------------------------------------------------------------------>

No rīta pamostamies samērā laicīgi - 7.00, izpētām kartes un sākam darboties ap mopēdiem, šīs dienas plāns -> samainīt velkošās zvaigznītes no 17z uz 16z, un Ahima mocim ielas riepas vietā uzmontēt pumpeni, man jau pumpene virsū un apskatot secinām, ka līdzpaņemto (jauno) varu turpināt vazāt līdzi, jo aktuālā vēl ir darbaspēju pilna.

Serviss:





Pēc šo operāciju veikšanas plānots doties uz Dragobrat, tā ir virsotne kuru pārvarot, mums būs iespēja tikt uz kalnu ceļa (drīzāk jau takas), pa kuru tālāk varēsim nokļūt līdz Dogjaska ezeram, tas atrodas 1577 m augstumā virs jūras līmeņa. Tur plānots pārlaist nakti un tad doties no kalnu grēdas lejā uz otru pusi, bet tas jau pēc tam… Uz šo brīdi nav skaidrs, vai vispār tiksim augšā, jo pāris gadus atpakaļ mēģinājām šo maršrutu veikt ar mūsdienīgāku tehniku, un nekas nesanāca. Transalps un Multistrada šiem kāpumiem izrādījās pārāk smagnēji - pavārtījāmies, pašļūcām atpakaļ un atmetāmies. Bet tas bija toreiz, šoreiz braucam ar vecumvecām Jawām un nedomājam nekur atkāpties.
Moči jau gandrīz saskrūvēti, pienāk viesnīcas saimnieks un skubina iet brokastīs, to arī darām. Pieēdāmies sviestmaizes ar desu un sieru + ļoti viegli apsildītas vēršacis un bulkveidīgo baltmaizi ar ļoti garšīgu aveņu ievārījumu. Viss bija garšīgi, bet ne bez sekām.
Brokastis:



Viss sapakots, moči gatavi un mēs dodamies uz vietu, no kuras mums jāpamet šoseja, pa ceļam iegriežamies bodē paķert ko ēdamu, tur vietējie vēlreiz apgaismo, kā labāk sasniegt mūsu mērķi un novēl mums veiksmi, tā būšot vajadzīga. Vēl tik piestājam uzpildīt bākas, izdzeram pa aliņam, un esam pilnībā gatavi, doties kalnos. Aarriva!

Vietējie skaidro, kur jābrauc:



Pirmie metri pa kalnu celiņu liek smaidīt gan Ahimam, gan man... Ahimam tāpēc, ka viņam viss liekas forši, a man tāpēc, ka es zinu - viņš pat nenojauš, kas mūs sagaida tālāk… Sākums ir diezgan viegls, vietām var pabraukt pat ar 3. robu, bet šitie prieki ātri beidzas, sākam štepselēties starp 1. un 2., ir momenti, kad ar pirmo līdz pacēluma beigām pat netiekam un jāsāk slidināt sajūgu, bet arī tie ir tikai ziediņi, jo šis vēl ir ar džipu braucams ceļš, kas mūs uzved līdz Dragobrata pakājē uzceltai slēpošanas trasei, piekļūšana pie kuras ziemā, kad sniegs ir līdz acīm, man vēl joprojām ir liels noslēpums.

Ceļš uz Dragobrat:



Te nu mēs esam, no šejienes viss tikai sākas… Esam nokļuvuši līdz vietai, no kuras sāksies īstā ballīte. Ap mums uzreiz saskrien vietējie puikas, kas pa vasaru šeit palīdz būvēt ziemas atpūtniekiem mājas, papļāpājam, dabūjam zināt ka nākamie 1.5 km ir visstāvākais posms, un ka tālāk jau iešot vieglāk. Ahims aiziet izlūkot, kas un kā, bet es sāku sevi mierināt, ka trakākais, kas var notikt, ir tas, ka es apgāzīšos un nošļūkšu atpakaļ lejā, bet, teorētiski, tik traki, ka jāšļūc, jau nevajadzētu būt. Aiz grēdas malas parādās Aivis un uz manu jautājumu: „Kā ir?” atbild, sakot: „P…..tj”. Tā nu kurbulēju dampi un maucu augšā, visur izskalojumi un akmeņi, Jawa nepārtraukti grib celties ratā, bet atmest nevar, jo jānotur grieze. Ahims centās skriet no pakaļas, lai varētu piestumt, ja motors sāktu ģībt, bet spēka viņam pietika tikai pirmajiem 15m, tālāk līdzi netika. Lai nu kā, pirmo kāpumu pievarējām abi un, noliekot močus daudzmaz līdzenā vietā, aizejam pētīt nākamo. Nākamajam pa vidu ir milzīgs izskalojums, nolemjam sākuma daļu veikt pa pļavu gar malu un tad mesties atpakaļ uz celiņa.
Ceļš uz augšu:



Sāku atkal es, bet puskalnā izbeidzas griezīte un esmu spiests likt uz sāniem. Manu moci nostumjam no treses, lai atpūšas, kamēr Ahims veic savu mēģinājumu. Ahimam drusku drosmīgāk noforsējot valni, pašā pacēluma sākumā izdodas noturēt ātrumu pietiekamā līmenī, lai veiksmīgi uzbrauktu līdz pacēluma galam, vidusdaļā pat kādus 20m filigrāni nobalansējot pa uzbērumu, kurš atdala ceļu no pļavas. Nolemjam, ka Ahima pieredze mototriālā un garās kājas būs īsti vietā, lai uzmocītu arī manu moci līdz galam. Es drusku piestumju, lai Jawele ieskrienas, un aiziet, arī manējais dampis jau pēc brīža ir augšā. No šejienes skats ir vienkārši fantastisks, gan uz to, kur nupat vēl bijām, gan uz to, kas mūs vēl sagaida, un tā, šo skatu vērojot, manam uzticamajam ceļabiedram piesakās brokastis. Viņš dodas ar tām izrēķināties aiz tuvējās eglītes, bet es tikmēr atpūšos un nodomāju, ka tā jau nu nebūs pēdējā reize... Ja jau parāva…
Kaut kur pa vidu:



Priekšā vēl pēdējais kāpums, kas pa gabalu izskatās vienkārši nereāli stāvs un bezcerīgs. Tā kā jāiet diezgan tālu, nolemjam neko daudz nepētīt, kad jau, tad jau, un maucam augšā. Ahims brauc pirmais un, lai gan no tālienes izskatās draudīgi, motora skaņa liecina, ka nekā briesmīga tur nav. Speru pa kurbuli un minu arī es tanī virzienā. Tā arī ir, mocis salīdzinoši bez grūtībām uzvelk augšā un mēs esam pārvarējuši grūtāko posmu, tagad atliek atrast pareizo ceļu līdz kalnu ezeram. Nospraužam azimutu un, turoties vajadzīgajā virzienā, sākam baudīt kalnu virsotnes. Ceļš vienuviet ved tieši pa virsotnēm, citur apiet tās pa maliņu. Pa laikam ir norādes uz virsotnēm, pēc tā varam saprast, vai virzāmies pareizi.

Augšā:





Pēc brīža jau tālumā ieraugām mūsu galamērķi - Dogjaska ezeru:



Piebraucot tuvāk, redzam, ka ceļš, kas ved uz ezeru, ir pilnībā izskalots, un nav skaidrs, kā rīt tiksim atpakaļ augšā. Saskatāmies, vienbalsīgi pieņemam lēmumu par to domāt rīt un laižam lejā. Pie ezera mūs sagaida zirgu bars, kuri šeit palaisti ganībās uz nenoteiktu laiku, un ukraiņu kompānija, kas nekādi nevar saprast, kā mēs ar šiem motocikliem esam šeit nokļuvuši. Kā vēlāk noskaidrojas, ukraiņu kompānija pārstāv "Jeep Cub Apicka" (Apicka ir virsotne pie viņu dzimtā miesta), un braukšana pa kalniem ir viņu mīļākā izklaide. Daļa kompānijas dzīvo Prāgā un uz mājām atbrauc tikai pāris reizes gadā. Lai nu kā, mēs esam aicināti piebiedroties viņu piknikam, pēc brīža jau baudām ugunskurā ceptus kartupeļus, dzeram ukraiņu šņabi un uzkožam viņu izslavēto speķi. Vakara gaitā apmaināmies ar klubu simbolikām, tiekam iepazīstināti ar draugu tehnikas priekšrocībām un baudām viņu piedāvāto "simfoniju" (tā viņi dēvē 5.2l V8 dzinēja skaņu). Pēc pāris stundām čomaki laižas mājās un mēs paliekam pie ezera, vērojot viņu kalnābraukšanas šovu. Pēc brīža viņi ir augšā, sadzen džipus pie kores un izkāpj atvadīties, no lejas redzam tikai mazus siluetus, kas vicina rokas un kaut ko bļaustās. Mēs ar Ahimu vēl padzenājam zirgus, palēkājam ar močiem, izdzeram atstāto šņabi un liekamies gulēt. Rīt mums jābūt jau Rumānijā.

Zirgi, draugi, ezers









01.08.2013.

Plānotais maršruts:
Ukraina (Aizkarpati) Rumānija
Dogjaska ezers Kobyletska Poliana Sighetu Marmatiei Cik sanāks tik brauks
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Agri no rīta esam jau augšā, jo šodien mums ir diezgan daudz kas jāiespēj, bez tam x-faktors - nobraukšana no kalniem... neviens nezin kā ar to ies, jo brauksim lejā uz otru pusi + vēl jātiek ārā no ielejas kurā ir ezers un uz kuru ved izskalotais ceļš. Augšā braukšana pa šo ceļu šķiet neiespejama tāpēc jau vakar izstaigājām maršrutu un atradām puslīdz braucamu apkārtceļu pa pļavu.
Rīts ir dzestrs, nezinu precīzi cik, bet jūtu, ka nav daudz vairāk par kādiem 10 grādiem. Kalnu augšas ir miglā tītas un tas jau ir interesanti, jo mūsu ceļš sākumā vedīs tieši pa šīm virsotnēm. Paēdam brokastis savācam mantas un dodam ručkā. Pamājam ardievas zirgiem un aitām, kas paliek ielejā un pa vakar izpētīto apvadpļavu braucam augšā. Man mocis uzķeras uz kukuržņa un brauciens beidzas, Ahims tikmēr mizo augšā un sakās nākt man palīgā, bet es jau nu neiešu viņu gaidīt... drusku paspolējos drusku pastumos atpakaļ un JESS!, esmu nost no sēkļa un pilnā ručkā eju pret kalnu. Veiksmīgi tiekam augšā un turpinām ceļu pa kalnu kori kura ieskauj mūsu naktsmītni - Dogjaska ezeru. Sākumā viss ir samērā lēzens tikai akmeņāins, bet drīz šie prieki beidzas un ceļš kļūst atkal interesants, kā man sākumā šķiet, pilnīgi vertikāli taisni mākoņos..

Rīts, ceļš, kalni.













Teikšu kā ir, pirmajā brīdī noraustījos, bet par cik īpašu variācijas iespēju mums nav tad norunājam, ka es braucu augšā un Ahims klausās kas notiek (klausās tēpēc, ka redzēt jau neko nevar). Ja es nomaucos tad šis skrien palkīgā, ja tieku augšā tad viss čikiniekā un Ahims arī min gaisā. Rezultāts pozitīvs, Ahimam nenākas fiksēt mana kritiena skaņas. Pēc brīža no augšas arī es sadzirdu Jawas mocīšanu un pēc laiciņa arī saredzu no mākoņa iznirstam pašu trokšņotāju. Nopriecājamies, ka kalns nebija tik traks, kā sākumā likās un braucam tālāk. Vēl pāris tādi pacēlumi, nobraucieni un mākoņi sāk izklīst. Braukšanai pa kalnu kori brīžiem atvēlēta tikai mašīnas platuma taka un uz abām pusēm slīpas nogāzes, Skats vienkārši pasakāins, braucam un baudam. Pēc kāda brīža ceļš nolaižas līdz mežam un mēs sākam braukt starp kokiem, vietām jšāšķērso ar džipiem izvandītas dubļuvannas, bet kopumā ceļš ir labs un tāpat kā iepriekš liek mums braukt te pret kalnu, te atkal laisties lejup. Tad meža vidū nez no kurienes parādās govju bars, pie tā piestājam un safotogrāfējam dāmas. Vēlāk satiekam kompāniju kas brauc ar bobiku, arī viņi ir pārsteigti mūs šit redzot. Pastāstam savus plānus un viņi iesaka mums ceļu pa kuru vislabāk nobraukt līdz ielejai, tikai tam ceļam esam jau pabraukuši garām. Pēc kartes esam izpētījuši, ka uz priekšu ir vēl pāris ceļi pa kuriem teorētiski varētu nobraukt, bet rādot tos čaļiem saņemam viennozīmīgu atbildi: "doroga POGANA". Ticam uz vārda, extrīms mums jau pietiekami bijis un, kā nekā, šodien gribam aizkulties līdz Rumānijai.

Mežagovis, bobikisti.








Viņu ieteiktais ceļš atstāj mani pilnīgā neizpratnē par to, ko viņi domā sakot: "doroga pogana" jo jau šis ceļš brīžiem liek pārdomāt visu savu dzīvi. Ja sākumā likās, ka nogurdinoša ir braukšana kalnā tad braukšana lejā izrādījās vēl grūtāka, jo visu laiku esi nepārtrauktā sasprindzinājumā, ceļš ir ļoti stāvs, slīpums ir ne vien ceļa virzienā, bet brīžiem arī perpendikulāri ceļam + izskalojumi un milzīgi akmaņi. Visjautrākās vietas ir tās, kur mocis uzņem ātrumu pat ar līdz galam nospiestām un šļūcošām abām bremzēm. Sajūtas katrā ziņā interesantas, vienlaikus bail un tai pašā laikā jautri, katru reizi, kad izslīdu no kutelīgas situācijas man sanāk smiekli tā nu maucu uz leju ik pa brīdim izbolītām acīm tad atkal skaļi ņirdzot. Ik pa brīdim pagaidu piešļūcam Ahimu, viņa izjūtas apmēram līdzīgas, raudāt katrā ziņā vēl nav sācis.. Lai cik foršs būtu ceļš, pēc kādām 30 minūtēm esam nobraukuši lejā uz drusku lielākas takas, kurai pa ieleju gar upi vajadzētu izvest mūs uz vajadzīgo miestu - Kobyletska Poliana. Tas takā vēlāk, a tagad esam lejā un taisam pauzi. Aivis novērtē nobraucienu kā kārtīgu mototriāla treniņu un vienbalsīgi nospriežam, ka augšā tikt no šīs puses būtu pilnīgi nereāli. Protams, pie pauzes pilnīgi obligāts pasākums ir ieturēšanās, izvelkam no somas vakar veikalā iepirkto desu un baltmaizi... tā jau nebūtu nekas pa ēšanu, ja viss notiktu bez pārstegumiem... vakar iepirktā maize izrādās pildīta ar ievārījumu. Nu KAS KAS VAR BŪT LABĀKS par zaptsmaizi ar desu!

Pusdienas ielejā, ceļš un priecīgā ierašanās Kobyletska Poliana









Paēdam, noskalojamies blakus plūstošajā kalnu upītē un braucam tālāk. Ceļš akmeņains un bedrāins daudz virs 30km/h nepabrauksi, bet arī nevajag. Te jau vērojama dzīvība, pa laikam satiekam mežizstrādes un izvešanas tehniku, gar malām pa kādai vientuļai mežsarga mājai. Ceļš vairākkārt šķērso upi vienā no vietām tilts nav izmantojams un jābrauc blakus caur upi, to arī daram, iesmejam, ka šinī ceļojumā tā noteikti nebūs pirmā reize, vēlāk pierādās, ka domājām pareizi. Pēc kādas stundas esam sasnieguši plānoto ciematu un piestājam ceļmalas kafeinīcā, nu, drīzāk veikalā ar kafeinīcas funkciju, visā visumā ļoti pieklājīga vieta. Paņemam čipsu paku un aliņu kā atlikumu saņemam konfektes, jo sīcenes neesot. Labs veids kā pārdot končas.. Aihims jau varēja pacīnīties par mūsu naudu, bet pārdevēja bija smuka jauna ukrainiete un arī končas mums garšo... Tā nu kādu brīdi pasāžam, iebaudam aliņu uzēdam končas un pētam kartes, kā labāk izbraukt uz Rumāniju. Veikala saimnieks mums pastāsta ka tagad ir izveidota robežpāreja tepat netālu, apmēram 30 km attālumā, tā ir noderīga informācija un uz šo veitu tad arī ved mūsu tālākais ceļš.
Iebraucot Ukrainas - Rumānijas robežpunktā pirmais, kas iekrīt acīs ir lielā kājāmgājēju migrācija. Kā rādās blakus dzīvojošie Rumāņi šparī pēc produktiem uz Ukrainas veikaliem. Ukrāinas pusē viss kā parasti - pilnīgi vienaldzīga robežas darbinieku attieksme un totāls informācijas trūkums par to, kā mums jārīkojas lai tiktu uz Rumāniju. Pati robeža ir upe un tās šķērsošana notiek pa tiltu, kura segums ir pa pusei asfalts pa pusei dēļu klājums, mums patīk. Piebraucot Rumāņu pusē uzreiz jūtama Eiropa... Smaidoša blondīne uzaicina mūs piebraukt tuvāk.. "Welcome to Romania" un paņem dokumentus. Tikmēr kamēr meiča aiziet pārbaudīt papīrus cits robežas darbinieks laipni apvaicājas kur braucam un kas mums somās, palūdz vienu atvērt un kad redz, ka bez stresa to arī gatavojos darīt, operāciju atceļ. Visas pārbaudes ar šo arī beidzas, jau atgriezušies dokumenti un meiča novēl mums: "Have a good timein Romania". Jūtamies patiesi gaidītu un ar šādu pacilātu sajūtu arī iebraucam pilsētā. Vārdiem neaprakstāms kontrasts.. tiko vēl bijām valstī kur daba ir skaista, bet civilizētās vietās valda pilnīgs bardaks un tagad mūsu rumaki jau ripo pa paraugpilsētu kur ir gludi asfalti, sakārtotas ielas un vide. Mūsu pirmais pieturas punkts Rumānijā ir banka, vajag taču kāpostu samainīt.

Pie bankas





Tālāk dodamies dziļāk vidienē ar mērķi nokļūt maksimāli tuvu mūsu nākošajam apskates objektam - Lāču alām. Pa ceļam piestājot LIDL bodē, lai paņemtu pa aliņam un saldējumam. Braucot pa līdzenumiem mūs pavada neierasta svelme gaisa temperatūra svārstās ap 40°C. Necik daudz nepabraucam kad ceļa malā ieraugām pie ūdenskrituma izveidotus dīķus ap kuriem uzbūvēta liela kafeinīca. Vieta skaista, bet interesantākais, ka dīķos tiek audzētas zivis. Neesmu baigais zivju pazinējs, bet likās, ka tās varētu būt foreles. Dīķi vienkārši ņudzēja no zivīm.

Ūdenskritums, zivis





Safilmējam zives un dodamies tālāk, pa ceļam meklējam kur paēst, bet šī mūsu doma aplaužas, jo, kā saprotu, kafenēs vietējie tikai dzer kafiju un alu, tāda ekstra kā ēdiens viņiem netiek piedāvāts. Acīmredzot vietējie ēd mājās un tūristu šeit nav tik daudz, lai uzturētu ēdināšanas iestādi. Neko, samierināmies ar šo faktu, nopērkam kautko ēdamu vietējā bodē un laižam tālāk. Ceļš paliek interesantāks jo sākas viena no daudzajām kalnu pārejām, kas kādus 15km ved kalnā un pēc tam atkal lejā. Šeit arī gaiss ir vēsāks jo ceļs iet caur mežu un paceļas kādus 800-900m virs jūras līmeņa. Apskatot karti uzstādam sev par mērķi sasniegt Netālu no Lāču alām esošu ūdenskrātuvi, pa nakti gribas palikt pie ūdens. Sākam forsēt maznozīmīgus celiņus un esam pārsteigti cik tie tomēr ir sakārtoti. Lielākā daļa ir ar savigu asfaltu klāti un nekā nelīmējas kopā ar Rumānijas, kā Eiropas nabadzīgākās valsts statusu. Protams ir arī patīkamāki ceļi (grantenes), bet tie jau ir vietās kur pie mums ceļu nebūtu vispār. Galu galā ārā jau sāk satumst un mēs esam nonākuši līdz vietai kur teorētiski būtu jābūt ūdenskrātuvei... tiešām jābūt būtu hesam ar uzpludinātu ieleju, un viss liecina par to, ka tas te arī ir bijis, tikai kādus 10 gadus apakaļ. Tiek pieņemts lēmums turpināt ceļu mums vajadzīgajā virzienā un meklēt piemērotu vietu nakšņošanai. Saprotam, ka pie ūdens nekur tā īsti netiekam un nolemjam iet otru no iespējamajiem ceļiem - pa pirmo kautcik sakarīgo ceļu braucam augšā kalnā cerot uz to, ka mežs beigsies un augšā būs pļava. Pēc kādām 30m cītīgas dzīšanas pret kalnu pa mazu izskalotu kalnu serpentīnu ceļš mūs tiešām izved smuki nopļautā pļaviņā kura automātiski tiek akceptēta kā mūsu naktsmājas, jo iestājusies jau pilnīga tumsa. Attaisam iepirktos "URSUS" aliņus, iesmeķējam un būvējam kempu. vakariņas pa ātro - aplejamā kartupeļu biezputra + roltons + alus. Vēl Ukrainā pirktie makaroni atkal tiek pārcelti uz rītdienu. Paēdam, kādu brīdi guļam un vienkārši vērojam zvaigznes, šeit viņas liekas tik daudz... laikam vienkārši esam tām tuvāk.. kalnā tak.. Diemžēl horizontālu virsmu atrast neizdodas un nākas gulēt slīpumā, tas drusku streso Aivi, bet manu miegu nespēj traucēt nekas. Līdz rītam!

02.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Remeti Peştera Urşilor Peştera Scărişoara
------------------------------------------------------------------------------------------------>

No rīta, kā jau ierasts piesvempjos agrāk, Aivis vēl slaistās. Ierubīju rāžiņu un kādu brīdi vienkārši sēžu pļavā un baudu skatu. Vieta patiešām skaista, zāle nopļauta tepat netālu ir maza mājele, tāda, kā vasarnīca, vai atpūtas namiņš, bet šobrīd te neviena nav. Secinu ka šī drīzāk varētu būt kā patvērums tiem, kas siena laikā strādā pļavā, jo pļaušana notiek ar izskapti, tāpat arī siena žāvēšanā netiek izmantota nekāda tehnika, šādā slīpumā tehnikas lietošana vienkārši nav iespējama (pareizāk sakot atbilstošu tehniku te neatmaksājas lietot). Nu un kā es saprotu, tad kamēr siens ir pļavā tikmēr cilvēki šeit dzīvojas.

Kemps, aliņš





Pietiek fantazēt laiks kompanjonu modināt, paņemu kameru, šauju pie cukuriņa un modinu augšā. Automātiski sanāk arī rīta intervija, kurā pastāstam par vakardienu un ieskicējam šīs dienas plānus. Tālākais jau kā parasti vācam nost telti, ēdam brokastis, vēljoprojām iztiekam no tā ko mums pie kalnu ezera atstāja Ukrāiņu džipisti, iepirktie makaroni ceļo līdzi un gaida savu uznācienu šovakar.
Esam sapakojuši mantas un gatavi braukt lejā, vēl uzmetam aci vai neesam atstājuši neko aiz sevis un aiziet. Lejā brauciens atkal liek drusku iesvīst un pārsteidz ar to cik garš tas beigās izvēršas, nez kā tas nāk ka vakar pa tumsu braucot augšā ceļš likās īsāks? Nobraucot lejā tiekam uz asfelta, kas līkločiem ved mūs pa ieleju līdz sasniedzam nākamo HES kurš atšķirībā no iepriekšājā ir pilnīgā darba kārtībā, tikai pie ūdens tikt nekur neizdodas, jo krasti ir stāvi, augsti un klinšāini. Ceļš mūs ved gar ūdenstilpnes malu arvien augstāk un augstāk, vistuvāk ūdenim bijām momentā, kad stāvējām uz dambja. Sasniedzot ūdenskrātuves sākumu ceļš kļūst arvien mazāks, asfalts izbeidzas, var redzēt ka tas te ir bijis, bet vairs nav aktuāls un netiek atjaunots. Toties viss kas ir ap ceļu kļūst arvien interesantāks, vienu brīdi braucam pa taku starp klintīm, tad izbraucam caur dabīgi izveidojušos arku, vēlāk ceļam labajā pusē paliek stāvā klints siena, bet kreisajā pusē vairāk kā 20m dziļa upes izgrauzta aiza. Te mēs piestājam un provējam nolīst lejā, tas izdodas daļēji, pilnībā nolaisties bez alpīnisma inventāra no šejienes nav iespējams. A gribējās, jo lejā ūdenskritums izveidojis perfektu peldbaseinu.

Ūdenš ņemšanas vieta ceļa malā, aiza







Vēl kādu brīdi braucam pa mazo celiņu un tad jau izbraucam uz lielāka asfalta. Nākamā pieturvieta Lāču alas (Peştera Urşilor). Iebraucot ciematā kura teritorijā atrodas alas uzreiz redzams, ka šeit apgrozās tūristi, uz centrālās ielas ir iespējams nopirkt dajebko.. Pirkt neko negrasāmies tāpēc minam tik uz priekšu līdz sasniedzam stāvvietu pie Lāču alas. Tur mums uzreiz pienāk onka un liek saprast, ka te pa velti nekas nebūs. Kad samaksājam viņam prasītās 5naudiņas viņš mums laipni skaidro, ka varam visas mantas atstāt uz močoem, viņš te esot: "CAPITAN" un mūsu mantas tikšot godam pieskatītas. Baigi jau neuzticamies, bet līdz jau ar neko diži nepaņemsi.. Paņemam svarīgākās lietas un kāpjam uz augšu. Cik bija jāmaksā par alas apmeklējumu vairāk neatceros. Bijām piemirsuši, ka alā nebūs pārāk silts, un nepaņēmām neko uzvelkamu. Ekskursijas notiek ik pa 20min, drusku jāpagaida un mūs jau laiž iekšā. Tiešām auksts, bet nu ceram, ka nebūs ilgi. Uzreiz gar ejas abām malām redzami lāču kauli, tālāk kaulu vairs praktiski nav sākas zāle ar dažāda lieluma un izmēra stalaktītiem, vai kā viņus tur sauc. Īsumā ļoti garlaicīgi, mani šitais nepiedur necik un Aivi tāpat. Vienīgā tiešām saistošā lieta bija pilna izmēra Lāča sketets tālākajā alas galā. Tiešām milzīgs, tajos laikos kalnu lāči esot bijuši aptuveni 2x lielāki, kā mūsdienu lāči, skelets šo fakt uneapšaubāmi apstiprina. Pēc zinātnieku domām alas ieeja aizbrukusi un šeit palikuši iesprostoti vairāk kā 150 lāču. Nav skaidrs kāpēc tik daudz lāču šeit sapulcējušies, iespējams ala ir bijusi patvērums no kādas dabas katastrofas. Tā nu ekskursija cauri un brienam lejā pie močiem, kā jau mums likās mūsu CAPITANS jau sen nozvīdis un izskatās, ka močus sargā vairs tikai pāri pārvilktie pārvalki. Tomēr viss ir vietās, laikam te drošības ziņā viss sakārtots.

Ala







Pēc alas apskates dodamies tālāk uz nākamo apskates objektu - Peştera Scărişoara, tā ir ala, kurā no ļoti tālas pagātnes saglabājies ledājs. Pa ceļam uz turieni piestājam ceļmalas krogā, lai beidzot paēstu pirmās normālās pusdienas šī ceļojuma laikā. Saimniece nesaprot nevienu no mums zināmajām svešvalodām, tāpēc lai tiktu pie ēdiena nākas improvizēt. Lai paskaidrotu, ka gribam cūkgaļu mums nākas rukšķēt, bet galu galā visu ko vēlamies esam dabūjuši un gardu muti ēdam pusdienas. Te pie mums pienāk čigāns un prasa smēķi, ko Ahims arī labprāt iedod, no tā brīž līdz momentam kad ar slotu rokās no kafeinīcas iznāca saimniece, čigāns mums bija labākais draugs, pēc tam gan viņš klausīja saimnieces mājieniem un steidzās prom. Jau pirms ēšanas izpētījām kartē, ka no šīs vietas līdz ledājam nevajadzētu būt vairāk par 40km, labi paēduši sapildam bākas un dodamies ceļā. Pēc neilga laika nonākam vietā, no kuras lielais ceļš jāpamet un jādodas pa mazu celiņu kalnā uz alu. Pabraucam kādu gabalu pa kaut ko grants segumam līdzīgu un OPĀ tālāk uzliets pilnīgi jauns asfalts. Kāpumi gan te tādi, ka pamatā nākas ar pirmo zāģēt, pa retam tik var iekabināt otrajā. Sasniedzam alu un secinam ka cilvēku te takā biezs, močus tā īsti nav kur atstāt un pēc lāču alas apmeklējuma ar alām vairs ielaisties negribas. Droši vien muļķīgs lēmums, bet nolemjam uz alu neiet un turpināt baudīt braukšanu pa Rumānijas kalnu celiņu. Kartē šī jaunā ceļa nav, mēs pieņemam, ja jau tas ir jauns tad kaut kur tam galu galā mūs ir jāizved. Visapkārt valda pilnīgs kalnu miers, ik pēc laiciņa pa kādai vientuļai mājelei, tad atkal mazs ciematiņš, bet kas pārsteidz visvairāk, vissas pļavas ir nopļautas. Lai cik augstu un kādā slīpumā tās būtu viss ir perfekti nopļauts un siens salikts tādos kā zārdos. Sākam meklēt naktsmājas, jo līdz tumsai gribam uzmest aci Ahima motocikla priekšējai dakšai, kura ukrainā sāka sulot. Vietu atrodam visai drīz netālu no ceļa starp diviem strautiem. Nodzenamies lejā kur ir tieši tik plašs lai uzceltu telti un sākam iekārtoties. Šodien esam starp kokiem un beidzot varam uzinstalēt arī Ahima līdzpaņemto šūpuļtīklu. Paralēli ceļam telti un ķidājam Ahima moci, galvenais, ko vēlamies noskaidrot ir tas vai priekšējais blīvslēgs nav atskrūvējies. Izrādās, ka viss ir savās vietās, vienkārši saļņiks netur. Tur mums cita varianta nav kā daliet eļļu dakšā un turpmāk šo problēmu ignorēt. Es dodos mazgāt sevi un drēbes uz iepriekš noskatītu bedri strautā, Aivis kautkur klīst riņķī un fotogrāfē.

Kemps, remonts







Pēc mazgāšanās īsti vietā būtu kārtīgas vakariņas, pie tā arī tuvākajā brīdī strādājam. Aivis sakurina ugunskuru un mēs sākam vārīt ukrāinā pirktos makaronus, kuriem klāt īsti pa tūristu gaumei šovakar paredzēta tušonka. Un viss jau būtu ok, ja vien Ukrainas bodē prasītās tušonkas vietā man nebūtu iedota pastēte.. Nu a kam tagad viegli, būs no rīta ko uz maizes smērēt, a makaroni jāēd pa pliko. Jāatdzīst, ka makaroni bez piedevām diži labi negaršo, bet mūsu situācijā aizgāja tātikai! Vēl kādu brīdi ķirinos šūpuļtīklā un vāru Aivim makaronus kamēr šis perās pa starutu. Pa aliņam un laiks doties pie miera Rīt maucam uz Transvagaras pāreju!

Tā top vakariņas







03.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Negesti Albalulila Sibiu LaculBalea
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Tikko kā pamodos, uzreiz izlīdu no telts un ar visu guļammaisu aizvilkos uz šūpuļtīklu. Ārā vēl tumšs, neskatījos pulkstenī, bet pieņēmu ka jābūt ap 5iem. Kādu brīdi guļu un saprotu, ka mana pakaļa sāk palikt slapja. Lēnām tinu atpakaļ vakardienas filmu un ar detektīva cienīgu notikumu analīzi sakrāmēju kopā kadrus par to kā Ahims stāstīja, ka jaunu šūpuļtīklu varot pareizi iestaipīt to saslapinot un noslogojot… Nu ja, ne velti šūpuļtīklā bija iemesta smagā soma, skaidrs ka vakar kad biju jau teltī, maiss ir piedzīvojis slapināšanu. Nu ok, aizvelkos uz telti pēc paklājiņa ieklāju to šūpuļtīklā un nu varu gulēt nemirkstot, tas ir daudz patīkamāk. OF… uz brīdi paplīstu.. te ir čilīgi, blakus tek strauts, visapkārt biezs mežs, laba vieta kur noslaistīties un nepārtraukti domāt par lāčiem.
Pamostos otro reizi, kad Aivis (ne lācis) sāk kūņoties ārā no telts. Celties, protams, vēl negribas.. slaistos. Ahims paņem kameru un safilmē mūsu kempu, tad mani un nu gan ir laiks sākt kustēties. Brokastīs šodien maizes ar pastēti, viss ir kruta pastētes ir divu veidu viena parastā viena šerpā, mēs pat varam izvēlēties, kas kuram labāk garšo. Ārā, kā jau katru rītu kalnos, ir pavēss un saule te ar tik ātri neiespīdēs, jo uz abām pusēm no mums ir milzīgas kalnu grēdas. Šī ne pārāk siltā nakts necik nav sekmējusi vakar izmazgāto drēbju žūšanu, mani gan tas maz uztrauc, jo zinu, ka drīz būs atkal karsts tāpēc savelku slapjās lupatas mugurā, visu izņemot džinsus no tiem vēl tek ūdens.. . Aivis šito gājienu par diži nopietnu neuzskata un savas slapjās drēbes šabāž somā, bet par cik viņam otras bikses nav nākas palienēt no manis termosiltās baleta getras ko pavilkt zem šortiem. Tā nu mantas samestas uz močiem izbraucam no kempa vietas uz ceļa un laižamies pa kalnu lejā.

Drēbju žāvētavas





Jūtam jau, ka ceļš pamatīgi iegriežas un ved mūs tajaā pašā virzienā no kura te uzbraucām. Pats ceļš vienkārši kolosāls, tas ved mūs pa kalnu masīva plaisu kura brīžiem ir tik vien plata cik ceļš, vietām starp šīm klintīm ir dzelzsbetona bloku klājums kas pilda ceļa funkciju. Drīz sasniedzam vēl kādu alu, bet esam te ļoti agri un viss vēl slēgts. Ahims kautko pafočē un braucam tālāk. Pēc neilga laika mūsu aizdomas par ceļa virzienu apstiprinās un izbraucam ārā vietā, kur sākām braukt augšā, esam izmetuši cilpu. Tieši krustā stāv baikeris ar beibi un bailīgi skatās grantenes virzienā pa kuru būtu jābrauc lai tiktu līdz ledājam. Mēs arī piestājam un padalamies pieredzē, ka šī grantene te ir nepilnu kilometru un tālāk aiziet asfalts, vēl tālāk betonka un pavisam tālu braucot sanāks atgriezties te! Laigan ir nedaudz muļķīgi ka esam tur pat kur bijām kad sākām forsēt šo celiņu, tomēr, jāsaka, ka pie iespējas es nedomājot pa to izbrauktu vēlreiz.

Ala, rītarosme uz margas, dabasskats







Tā nu esam izbraukuši uz lielā ceļa un uzņemam kursu Transvagaras kalnu pārejas virzienā. Pēc pāris km pa līkumoto kalnu šoseju nonākam pie maza HES kur uztaisu rītarosmi uz margas un uzvelku kājās slapjos džinsus, jo karstums nu ir pietiekams, lai tos ātri izžāvētu. Sākam braukt un pēc pāris km tie tiešām jau ir sausi un sāk mani sildīt. Dienas gaitā nekā pārāk interesanta nav. Braucam pa samērā labiem ceļiem un cenšamies izvairīties no lielajām šosejām. Dažviet tas izdodas, dažviet nav citu variantu, kā braukt līdzās fūrēm pa starppilsētu maģistrāli. Šeit kādu brīdi nocīnamies ar vienu padumju fūristu, kurš pa līdzenumu mūs vienmēr apdzen, bet pret kalnu gandrīzvai apstājas, tā, ka esam spiesti braukt garām. Lai gan ar 4to arī Jawa te neiet tomēr mūsu čomaks kārpās pavisam gausi un mums pat ar 3robu sanāk braukt daudz ātrāk. Protams par šādu manevru nākamajā līdzenumā tiekam dusmīgi apdzīti atkal.. Paralēli šai tā jau ne mazajai šosejai blakus tiek būvēts milzīgs autobānis, kurš iet taisni pāri visam.. kalniem, mājām, upēm utt. Brīžiem liekas, ka tas ir liels sauzemes tilts, bet šādu konstrukciju var arī saprast, kāpumi un kritumi pa kuriem pašlaik cīnamies ļoti apgrūtina braukšanu, jaunajai šosejai lielu kāpumu vairs nav tā ir pilnībā izlīdzināta. Te atkal rodas jautājums par kādu naudu nabadzīgā Rumānija spēj finansēt tik grandiozu projektu un kāpēc pie mums Latvijā neko tādu neredzam?
Kādu laiku pamatīgi pacepti saulē esam nonākuši līdz pēdējai lielajai pilsētai (Sibiu), kurai mums jāizbrauc cauri pirms sasniedzam Transvagaras kalnu pēreju. Pirms iebaukšanas pilsētā salejam bākās dedzināmo materiālu un apēdam pa saldējumam. Esam gatavi braukt. Mūsu mērķis te ir trāpīt ārā uz mazāka ceļa, kas iet gandrīz paralēli lielajam mums vajadzīgajā virzienā. Pēc neliela līkuma izmešanas ceļa remontu dēļ, esam nonākuši uz īstā ceļa un turpinam braukt gaidot vajadzīgo pagriezienu pa labi. Lai gan navigācija spītīgi saka, ka celiņš uz kura grasāmies nogriezties nav braucams karte mums apgalvo pretējo. Daudz nedomājot griežam iekšā izbraucam cauri mazam miestiņam un pa līkumāinu ar buldozeru izstumtu ceļu braucam vajadzīgajā virzienā.. nu vismaz kompass un saule to apstiprina. Putekļi griežas, akmaņi lido un Ahims arvien vairāk atpaliek, kuram gan gribas putekļus rīt... Pārbraucot pauguru tālu lejā redzams līdzenums un HES kurš mums jāšķērso + Aiz tā vissa kalnu masīvs, kas tad arī ir mūsu šīsdienas mērķis. No šejiense var lieliski salīdzināt karti ar dabu no augšas viss labi redzams.

Pirms navigācijas noliegtā ceļa, paugurā un kurp mēs dodamies







Laižamies lejā, pāris šaubīgi līkumi, uz ceļa stāvoši zirgi, un esam iebraukuši palielā ciematā, tam braucam cauri uz HES, to šķērsojam pa dambi un izbraucam uz lielās šosejas, kuras lielāko daļu nu esam apbraukuši. Līzd pagriezienam uz pāreju palikuši kādi 15km, tie noskaitās ātri, krustojumā piestājam pie arbūzu kalna. Nopērkam arbūzu uz kādiem kilogramiem pieciem un sarēķinam ka tas mums izmaksā 80 santīmus. Tālāk jāatrod vieta, kur to noēst. Viens variants ir tepat blakus esošais karjers, te varētu arī nopelst, tomēr nav viss tik kruti kā gribētos. Pie vārtiem mašīnā cepās čalis kurš mūsu mēģinājumu piekļūt karjeram atvaira ar spēcīgu roku vicināšanu, saprotam, ka tur mēs braukt nevaram. Nu labi laižam tālāk un skatamies kur nomesties, Ahimam visas vietas liekas labas, bet man visu laiku liekas, ka vajag atrast ko labāku. Beigās nobraucam mazā sānceliņā pie kalnu upes un tur arī paliekam. Aivis pasaka visu ko viņš domā par to, ka man nekur nav pietiekami labi lai apēstu arbūzu, bet nu šitā vieta ir laba ļoti, bija vērts ciesties. Tepat blakus viens onka mēģina makšķerēt, tas manī raisa pārdomas par zivju esamību šajā upē. Tak nez vai viņš te makšķerē sporta pēc, bet straume šeit nereāla, vienas vienīgas krāces, vai tiešām kāda zivs līdz šejienei var uzkulties un kurnu vēl dzīvot? Šādi vērojot makšķerētāju un pa ceļu garām ejošos tūristus tiek noēsts arbūzs, acis sprāgst laukā un ir laiks doties tālāk.

Tirgoņi, karjers, arbūzs, upe kurā sanāk ka ir zivis









Ceļš sākumā līkumo pa mežu un ved mūs arvien tuvāk Bale ezeram, ik pēc kilometra stabiņš ar ciparu, kurš norāda atlikušos km. Tad vienā vietā uz ceļa rotājās liels uzraksts (ROAD TO HELL), kurš liek saprast ka šis ceļš būs labs TOČNA! Un jo augstāk braucam jo labāk paliek, izlienam virs kokiem un aiz muguras redzam līdzenumu no kura atbraucām, priekšā redzam kalnu pāreju kas ir mūsu mērķis. Jāsaka ka šis ceļš ir pilns ar tūristiem un ne velti, katrs grib pabraukt pa ceļu uz kura filmēta TopGear sērija un kurš ir atvērts braukšanai vien 8 mēnešus gadā. Nu jau esam uzbraukuši tik augstu, ka atskatoties var redzēt kā pa kalnu uz leju aizvijas ceļa čūska pa kuru šeit nokļuvām. Pacēlumi brīžiem ir tik stāvi, ka nākas slēgties uz 1. ātrumu, braucas lēni, bet sajūtas virs jebkuriem Latvijas augstākajiem ūdenstorņiem. Ir skaidrs, kāpēc braukt šit var tikai 8 mēnešus gadā - šajos kāpumos uz slidena ceļa nenoturēs pat vislabākās riepas. Jūtam arī ka lejā piedzīvotā svelme ir pārgājusi mērenā klimatā ar nereāli spēcīgu vēju, kas vēlāk, kad esam uzbraukuši pie Bale ezera, apgāž Ahima moci. Mocis bija nolikts labi, tikai perpendikulāri vējam un ar to pietika lai iepūšot somu izveidotajā burā tas apgāztos tieši momentā, kad garām iet tūristi. Mēs, protams, visu vainu uzvēlām tieši viņiem! Tas bija joks bet viņi gandrīz noticēja, ka vainojam vņus, hā, iesmejam un stutējam augšā drapaku.

No kurienes braucam, uzkurieni braucam, ceļa čūska un vienkārši dabasskati.











Jāsaka ka Bale ezers ir kārtīgs tūrisma objekts, augšā ir viesnīca + gar ceļu pilns ar tirgotāju būdiņām, visi andelē suvenīrus un vietējos labumus, kustība kā pie mums centrāltirgū. Nopriecājos, ka braucam ar močiem, viegli tiekam cauri baram un varam laist tālāk caur tuneli uz otru pusi. Ahima moča kritiens kalna galā nepalika bez sekām, karboratora dzīlēs tupošais "miķelis gruzītis", momentā kad mocis bija augšpēdus, no pludiņkameras pārvācās uz lielo dīzi aizsprostojot to tā, ka Ahims notic milzu retinājumam, kas neļauj viņa mocim atgūt spēju elpot pilnos apgriezienos. Izbraucot caur tuneli secinām, ka vaina nebūs retinājumā bet karboratorā un es aizeju nopirkt vietējo sieru no vienīgā tirgoņa šajpus tunelim. Ir skaidrs, ka siers neatrisinās karboratora problēmu, bet pie vakariņām būs labs gana. Tālākais plāns ripināt pa kalu lejā līdz atrodam piemērotu vietu nakšņošanai, nobāzēties un tur tīrīt karbūzi. Sanāk drusku savādāk, ripojot lejā atrodam celiņu, kas ved atkal augšā, tikai tādā, kā ielokā starp divām kalnu grēdām. Nolemjam, ka Aivis mēģina izpūst karbūzi a es pabraucu uz augšu un paskatos vai nav kaut kur laba vieta nometnei. Aizbraucu pa ceļu līdz pašam galam un kā izrādās tur ir placis līdz kuram var uzbraukt ar mašīnu un no turienes tālāk iet gājēju takas augšā kalnā. Šeit gan ir jau pāris teltis, es dodos atpakaļ un pa ceļam nopēlēju vēl pāris ļoti labas vietas, vienā no kurām vēlāk arī apmetamies. Nobraucu līdz Ahimam un secinu, ka progress nav nekāds, nenoņemot karbūzi to izpūst nav izdevies, mēģinām vēl piestumt, moci moš līdz kempam uzvilks, bet pret kalnu tas ir pilnīgi nereāli. Esam spiesti aktualizēt plānu nr.2 ņemam nost karbūzi tepat. Pēc kādām 20min Ahims jau ceļ ratā un mēs maucam augšā uz iepriekš noskatīto nometnes vietu. Aivis gan man līdz galam netic tāpēc aizbrauc pārbaudīt visu ceļu, tomēr atgriežamies pie jau sākumā nospraustās vietas. Nobraukšana uz to atkal triāla cienīga, bet mums jau tas vairs nav nekas īpašs.

Remonts, ēzeļi, moči nometnes vietā







Sākam ierīkot nometni, Ahims ceļ telti a es dodos augšā pa akmens krāvumu, kur kādu 200 - 300m attālumā no mums saauguši krūmi - tur jābūt malkai. Pēc kādas pus stundas atgriežos ar pamatīgu sausu zaru kaudzi. Vakars var sākties, uzvāram makaronus šodien ar cīsiņiem + maize ar iepriekš iepirkto sieru, kur vēl labāk. Nomazgājamies starutā (te ūdens konkrēti ledāins, bet tas neliedz tanī kārtīgi nopelst) un velkam uz migu. Es, kā ierasts, ielienu gulēt drusku ātrāk, Aivis pievienojas pēc tam.

04.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Transvagaras kalnu pāreja Lacul Vidraru Poienari ciemats Lacul Vālsan
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Šorīt ceļamiesjau drusku vēlāk, jo tā pa lielam baigi skriet nav kur, mūsu plānotā maršruta daļa ir beigusies un tālāk braucam kur deguns rāda. Rīts ir vēss kā jau kalnos pierasts. Neuzko siltu cerējuši nebijām. Kamēr es uzeju pa kalnu taku paskatīties cik ilgi jāgaida līdz saule iespīdēs ielejā Ahims satiek un nofilmē Anatolija Bračku, kurš, kā izrādās, jau vesalu mūžību dzīvo šeit un gana kazas. Brokastīs iedzeram kafijas pulveri uzēdam siermaizes un sākam kravāt mantas, Aivis piesien pie paunām arī nesadedzināto zaru bunti, kas zin kur šonakt paliksim un vai tur būs pieejama malka.

Rīta slinkums, malka līdz.





Tagad viņa mocis izskatās pēc kārtīga čigānu braucamrīka. Pirmais pārbaudījums - tikt prom no kempinga vietas, jo vakar, kā ierasts, domājām tikai par nobraukšanu. Ahims mauc pirmais un veiksmīgi arī uzbrauc līdz ceļam. Man tik labi neiet.. trāpu ar priekšējo ratu uz akmens tieku aizmests pa gaisu un nākas atmesties, seko uzkāriens jo bez Ahima piesumšanas mocis pret kalnu nav izkustināms. Nu bet šī ir tikai sīka aizķeršanās un kopumā uzbraukšana līdz ceļam nekādas milzu problēmas nesagādāja. Noripojam līdz šosejai un laižamies lejā Vidaru ūdenskrātuves virzienā. Motorus nedarbinam, ekonomējam degvielu.. Šeit drusku pamāžojamies ar GoPro kameru, ieliekam kātā un pafilmējam nobraukšanu no kalna. Kad esam sasnieguši ūdenskrātuves tuvāko galu mūsu ceļš atkal ved prom no asfalta, jo ūdenskrātuvi iespējams apbraukt arī pa meža ceļu kas izveidots gar otru krastu. Šeit ir viss - dubļi, akmeņi, stāvi kāpumu un kritumi, izskalojumi, serpentīni. Te braukt ir forši, miegs točna nenāk, piebraucu blakus Ahimam un lieku viņam saprast, ka viņš patiesībā ir SLABAKS un brauc pa šo ceļu pārāk lēni.. ,protams, atbildes reakcija ilgi nebija jāgaida, nākamajā mirklī sākas gonkas un mizojam viens otram blakus atstādami aiz sevis putekļu mākoni, pirms peļķēm un bedrēm neatmetamies... tik vien kā pieceļamies kājās un ļaujam mocim dancot pa apakšu. Vienā momentā drusku priekšā esmu es tad Ahims, tad atkal es un atkal Ahims, beigās iesmejam, ka uzvedamies takā puišeļi un metam mieru, jo pāris situācijās sanāca nobalancēt uz naža asmens tiktiko neaizejot pa pieskari serpentīnā. Lainu kā prieka deva no šī sanāca diezgan paliela. 2x Ahima mocim blieziens pa priekšējo dakšu sanāca tik jaudīgs, ka lukturis izlido nosavas vietas un paliek karājoties vados. To novēršam uzēdam desu un griežam tālāk. Nonākam uz tilta, kas ved pār ūdenskrātuves atzaru. Tilta augstums kādi 15 - 20m, margas vietām ir vietām nav. Apakšā tīrs zaļš ūdens.. vazā.. LEKT džumīt vai NELEKT džumīt - tas ir jautājums kas tuvākās 10min maisās man pa galvu un liek kalkulēt visādus par un pret, piemēram, baigais augstums, reāli bailīgi, bet ūdens izskatās tik labi, kad es vēl tā no tilta nolēkšu, a kur ārā izlīdīs?? Pēdējais bija noteicošais faktors kāpēc tomēr nelecu, visapkārt stāvi gludi akmens krasti, noraustījos, ka nevarēšu nekur tikt augšā. Uz šo brīdi sēžot te un to visu rakstot, domāju, vajadzēja tomēr ielekt, kaut kā jau izkultos, bet ko nu vairs..

Mocis bez luktura, tilts bez margām, interesanta vieta, kur citreiz laikam ir ūdens.











Pēdējais posms caur tuneli un esam atpakaļ uz smukā asfalta tieši vietā kur tas pa milzīgu dambi šķērso aizu, kuras vienā pusē paliek ūdenskrātuve bet otrā sauss bezdibenis. Grūti noticēt, ka šī 166m augstā 305m garā izliektā dzelzsbetona strēmele notur visu lielo ezeru kura uzkrājumā ir 465 milj. kubikmetru ūdens. Kaut kur biju dzirdējis, ka augstākais no hesiem paceļas vairāk kā 200m virs zemes, bet to, diemžēl, mums uz dullo uziet neizdevās.

Tunelis, HES







OK! Esam apskatījuši HES un dodamies tālāk uz leju līdz tuvākajam miestam kur teorētiski jābūt Poienari pilij (viena no daudzajām Drakulas pilīm.) Pils kā jau varēja paredzēt ir kalna galā un tūristu apsēsta.. skaidrs, ka tas nav priekš mums, uzreiz tiek nolemts apmeklēt vietējo hipermārketu, iepirkt pa aļākam un moš ko ēdamu ar. Iepirkšanās šoreiz sanāk minimārketā pie forša pārdevēja, kurš izskatās arī pēc bodītes īpašnieka. Viņš runā savā valodā a mēs savā, un apvienojumā ar intensīvu žestikulēšanu finālā esam sapirkuši visu nepieciešamo kvalitatīvai pēcpusdienai pie ezera uz kuru tūlīt taisamies doties. Pārvaicājam pārdevējam kā labāk šķērsot kalnus, lai nokļūtu mums vajadzīgajā, nākamajā ielejā un saprotam, ka ceļš pa kuru domājam virzīties ir vainu nebraucams, vai vispār slēgts. Šo protams vērā īpaši neņemam un attaisam aliņu. Kamēr veldzējamies piebrauc divi čaļi ar kvadru, viens runā angliski, prasam vai šis vietējais? atbilde: "Aber nu ja ka vietējais!" Kāda runa, rādam karti un prasam to pašu ko pārdevējam, šis kasa ausi.. viņš tomēr neesot vietējais, domāja ka prasam vai viņš no RUMĀNIJAS.. Bet palīdzēt protams čalis vēlas un ar visu karti dodas pie tā paša pārdevēja kam jau šito jautājām, lieki teikt, ka atbilde nemainījās. Protams, tas mūsu nekādi neattur no plāna ceļu tomēr pamēģināt. Lecam zirgos un pēc neilgas maldīšanaās pa miestu esam izlīduši vietā kur sākas vajadzīgais ceļš, tiesa, visriņķī ir žogs un uz ceļu var nokļūt caur vārtiem, kas šobrīd gan ir atvērti, bet kopaina liek domāt, ka tas varētu būt privātīpašums, bez tam nav skaidrs kas būs otrā pusē, jābrauc kādi 20km. Te nolemjam iekšā nelīst un doties pa pārdevēja ieteikto ceļu, tas gan nozīmē, ka mums jādodas atpakaļ līdz HES vēl drusku uz augšu un tad jāmet iekšā mežā. Variantu nav, tā arī daram, vēl tik pa ceļam nopērkam arbūzu un aidā. Forsējot meža ceļus mūsu karte izrādās nav tik smalka cik gribētos un mums sanāk izmest loku pa kalniem, tad ap kalnos ieskautām zirgu ganībām un atgriezties uz tilta, kur izlēmām griezt pa labi. Tas mūs baigi nestreso, jo ceļš bija baudāms un augšā atradām atpūtas vietu, kur ēnā varējām noēsties lejā iepirkto arbūzu un keksiņu.

Uzturdeva, izpalīdzīgais rumānis, dabasskats, arbūza noēšanās vieta.









Izsecinājām jau kur vajadzēja turēties pa labi un dodamies atpakaļ, šoreiz ceļš mūs ved pareizi un esam izlīduši vajadzīgajā ielejā pa kuru uz augšu braucot mums vajadzētu sasniegt iecerēto ezeru. Ceļš ļoti akmeņāins, par to liecina arī nereti vērojamās eļļas strīpas uz ceļa.. pārsist karteri šeit ir pilnīgi normāli. Brīžiem liekas ka viņiem riepu servisos ir arī kartera maiņas pakalpujums. Mēs tik mizojam uz augšu, līdz satiekam meža izvedēju, kurš no kartes neko daudz nesaprot bet saka, ka pa šito ceļu tālāk vairs nav kur braukt... noticam un grižamies riņķī. Nnez vai mēs tik viegli būtu padevušies ja mūs nenospiestu degvielas trūkuma problēma, bet uz to brīdi tas bija kļuvis aktuāli un mēs ripinam lejā, nujau nedomājot vairs par ezeru pie kura gribējām nokļūt bet par bendzīntanku, kuru labprāt sasniegtu braukšus nevis stumjot. Braucot lejā piestājam pie ūdenskrituma un es ielienu džakūzī uz plecu masāžu. Ūdenskritums nav liels, bet ūdens masa, kas gāžas uz galvas ir pietiekama lai būtu grūti kājās nostāvēt. Pēc ūdensprieku baudīšanas ātri savācamies un turpinam ceļu lejup līdz tuvākajam miestam, kuru, beidzot, atpazīst mūsu navigācija un no kura tuvākā degvielas uzpildes satcija rādās 38km attālumā. Braucam, jo zemāk jo karstāks, degvielas krāniņi jau pārgriezti uz rezervi. Navigācija mūs ved pa īsākajiem ceļiem, bieži ir sajūta, ka braucam caur sētām, bet viss veiksmīgi, redzam jau degvielas uzpildes satciju, kura gan izskatās maziņa un piebraucot klāt izrādās, ka tieši tagad ir slēgta.. Mērfijs.. Meklējam navigācijā nākamo tuvāko DUS, tas ir Lukoil, kā izrādās netālu, 6km no šejienes. Tas mūs priecē, dodamies turp un sasniedzam staciju jau, var teikt, ar tukšām bākām. Pēc veiksmīgas uzpildes nolemjam doties tālāk uz citu ūdenskrātuvi un tad skatīties kur sanāks nomesties uz nakti. Mūsu plāns ar relaksāciju pie ezera jau tāpat ir izgāzies, tad labāk vismaz turam kursu uz priekšu.

Traktors, duškabīne ar masāžas funkciju, daba





Ja Ukrainā ir vietas kur kalnu grēdu pārbraukt ir iespējams, tad Rumānijas gadījumā kalni ir augstāki un visi ceļi, kas pa ielejām ved augšup ir arī vienīgie atpakaļceļi.. sanāk uzbraukt līdz konkrētai vietai no kuras tālāk tikt vairs nav iespējams un pa to pašu ceļu vēlāk jābrauc atpakaļ. Tā nu mēs pabraucam garām ceļam kas veda uz ezeru kuru nesasniedzām un braucam līdz nākamajam ceļam, kas mūs uzvedīs līdz vienam no daudzajiem HES, tur arī meklēsim nakstsmājas. Iebraucam pilsētā un artodam vajadzīgo ceļu, nogriežamies uz tā un braucam ārā no pilsētas HES virzienā. Pilsēteles pēdējie 200m radikāli atšķiras no tā kāda tā bija iepriekš. Šis ir čigānu gals.. uz ielas ballīte, izskatās, ka vakaros visi iznāk no mājām lai uztusētu. Te ir viss... Jauns svaigi uzliets asfalts pa kuru staigā vistas un govis, gar malām zirgu pajūgi, opji un omas sēž uz soliņiem, jaunieši dzer alu un pīpē kautko nesaprotamu, bērni spēlē bumbu un kad braucam garām rāda lai dodam ručkā + tam visam pa vidu iebraukdams svaigā zirgābolā aizripo jauns melns mersedess. Nevaram neapgriezties un neizbraukt cauri vēlreiz, lai nofilmēti šo kišlaku. Braucot atpakaļ, sanāk jau trešā reize, omes jau nāk virsū ar slotaskātiem, laikam neiepatikāmies. Bērniem gan patikām tie tik rāda lai gāzējam. No uztraukuma Ahims arī nenočeko ceļu un izbrauc caur zirga atstāto mīnu, par ko man, protams, lieu lielais prieks uz minūtēm 5 vizmaz. Nospriežam, ka negribētos lai šeit mums notiek kāda motoķibele.. Tālāk turpinam ceļu līdz HES un tad gar tā malu vēl uz augšu kalnos. Paralēli jau skatamies kur nomesties, ik pa laikam ir kāda vieta, kas būtu gana piemērota, bet mēs tik laižam tālāk. Sasniedzam HES sākumu kur lielajā ūdenstilpnē ietek maza upīte, un gar šo upīti turpinam doties uz augšu kalnos. Var redzēt, ka šī ir populāra vieta jo ik pa laikam uz ceļa redzam melnas eļļas stīpas un gar upi ir daudz mazu atpūtas vietiņu, tikai šobrīd cilvēku šeit nav, ir jau vēls un visi devušies mājās. Neviena no labiekārtotajām vietām mūs īsti neuzrunā un mēs tik braucam tālāk. Šeit pieņemamu vietu netrūkst, bet mums vajag vislabāko un tāpēc braucam uz augšu līdz ceļš šķērso upi un vēl pēc 100m beidzas pavisam, pareizāk, turpinās pa upi. Te nu metam močus mierā un brienam uz augšu skatīties kādas ir kempa uzsliešanas iespējas un kā tās korelē ar uzbraukšanas iespējām. Sākumā Ahims ir skeptisks, bet kad augšā atrodam gludu līdzenu virsmu, tieši kā priekš mūsu telts, šaubu vairs nav. Pirmais braucu es, un 50m pa upi veicu pat nesaslapinot kājas, lai arī pāris reizes pakaļējais ritenis tiek pamests sānis, jo uzbraukts uz slidena akmens un tā vien gribas iemērkt kāju ūdenī. Pēc upes posma mūsu domas par uzbraukšanu dalās es eju pa lēzenāku, bet akmeņāināku BEZCEĻU, Ahims izvēlas triāla cienīgu trasi ar straujiem uzbraucieniem un bedrēm, bet mazāk akmeņainu. Lieki teikt, ka uzbraucām abi. Ahimam sanāca gandrīz apmesties riņķī braucot pār zemes valni ceļa malā, izglāba izpūtēji un bagāžnieks, mocis atsitās un veiksmīgi nolaidās atpakaļ uz riteņiem. Uzbrauciena sarežģītība un fakts, ka šajā brīdī esam šeit kārtējo reizi liek nopriecāties, ka Jawai nav šķēršļu. Vieta kolosāla blakus divi māksīgi veidoti ūdenskritumi, malka vairāk kā vajag, visapkārt biezs mežs un pats galvenais, gluda guļamvieta. Tiesa īsā diena šodien izvērtās gara un ārā jau tumšs. Ceļam telti, kurinam udžiņu un klausamies ūdenskrituma dziesmu... mūsu rādžiņš itkā skan, bet dzirdēt to var tikai pieejot klāt, ūdenskritums šovakar būs galvenā mūzika. Vakariņās kā ierasts makaroni, nu, jo no vakarvakara bija palikuši pāri, nepirks tak neko citu, piepirkām klāt makaronus un ēdam atkal, šovakar ar cīsiņiem. Izceļam no ūdenskrituma barčika aukstos aliņus un uzgāžam pa virsu makaroniem, Ahims turpat uz paklājiņa paplīst es tikmēr sastiepju malku un uzkurinu tādu uguni ka šim pēdas sāk svilt un netālu no ugunskura atstātais aliņš vārīties. Ahims pamostas un prasa: Ko es daru?? Un kā jūs domājat? - NO LĀČIEM BAIDOS! Drusku pavērojam zvaigznes un lienam teltī. Telts no ugunskura uzcelta kādu 10m attālumā bet caur neaizvērtajām durvīm jūtams tā izstarotais siltums. Kopaina neaprakstāma - ūdenskrituma skaņa, milzīgs ugunskurs, zvaigznes.. tā arī iemiegu baudot šo skatu caur atvērtajām telts durvīm. Vēl pēc kādām divām stundām pamostos un izlienu piekārtot ugunskuru, tagad ar to vajadzētu pietikt līdz rītam.

Ugunskurs



05.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Ūdenskrātuve Rausor Busteni Nav ne jausmas
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Pa nakti lāči nākuši nebija, ugunskurs savu darbu bija paveicis, ja uguns nebūt lāči 100% būtu bariem nākuši mums virsū! Pirmo dienu slaistamies pa telti līdz saule mūs no tās izcepī, tad nu laiks tomēr svemties augšā un sākt gatavoties tālākbraukšanai. Izlienot no telts apsveram iespēju nekur nebraukt, bet alus ir beidzies un šo plānu atmetam. Ejam uz maiņām ūdenskritumā mazgāties, šodien atzīmējama diena - pirmo reizi arī Ahims ienirst Rumānijas avotu ūdenī pilnībā nevis tikai apskalo degungalu. Tiesa pēc šīs dušas viņš sūdzas, ka smadzenes esot sasalušas un štats sarāvies, bet to visu tak var tīrības vārdā upurēt! Pie viena izmazgājam arī drēbes un sakarinam uz ūdenskrituma malas žāvēties. Brokastīs Ukrainā pirktā pastēte ar Rumāņu maizi, ēdam un sildamies rīta saulītē.

Kemps







Rīta krāmēšanās beigusies esam paēduši, savilkuši mugurā pussausās drēbes un sākam braukt lejā pa akmeņāino kalnu kuru vakar forsējām šajā virzienā. Ahims uz žāvējamās malas netīšām atstāj nākamajiem ceļotājiem savu keponu, bet par to viņš atcerēsies itkai kaut kad pa dienas vidu. Braucam lejā... sākumā pa akmeņiem pēc tam pa strautu, tad caur upi un esam uz ceļa. Ahims kā jau pieradis šļoberējis ar garajām kājām un sasmēlis pilnas botas ar tīro staruta ūdeni.. Dodamies pa ceļu uz leju gar Rausora ūdenskrātuvi, tad caur čigānu ielu, un uzņemam kursu uz Busteni, tur, cik mums zināms, kalna galā uzcelts milzīgs krusts. Pa ceļam kādā no ciematiem pie mazas āra kafeinīcas ieraugām divus smilšukrāsas Royal Enfield motociklus, cērtam riņķī un braucam klāt. Izrādās, ka braucēji ir pārītis kuri atceļojuši šurp no Indijas, uz šo brīdi nobraukti 7000km un ceļā pavadītas 5as nedēļas. Viņu maršruts braucot uz šejieni šķērsojies Pakistānu, Afganistānu, Irānu, Turciju un Bulgāriju. Sākumā pabrīnījāmies, ka meičai pietiek iekšas šādam braucienam, bet tad viņi pastāstīja par cļojuma konceptu un mēs sapratām ka nekā grūta tur nav, jo viņi dienā nenobrauc vairāk par 400km, lielākoties tie ir tikai 200km, dzīvo viesnīcās un ēd kafeinīcās. Īsāk sakot, tāds vieglais mototūrisms bagātiem cilvēkiem. Visā visumā ļoti jauki cilvēki, kādu brīdi vēl papļāpājām par močiem, mūsu ceļojmu plāniem un laižam tālāk.

Pa ceļam, Indieši





Informācija par krustu kalna galā bija patiesa, tiešām, jau vairākus kilometrus pirms sasniedzam Busteni, ik pa laikam skatam paveras kalns ar lielo krustu virsotnē. Uzreiz gan ir skaidrs, ka ar močiem tur uzbraukt nebūs iespējams, jo krusts ir klints galā. To apstiprina arī mums pieejamā karte, laigan šobrīd pērot Google maps ceļš uz turieni ir iezīmēts.. Lainu kā, mēs atrodam vienu no celiņiem kas ved krusta virzienā pret kalnu un provējam maukt augšā cik ies tik ies tāteikt. Atkal sākas atrakcijas pa mazu celiņu un vienā no serpentīniem es neapstājoties izgriežos un eju augšā, tā bija kļūda... serpentīna pagriezienā bja pietiekami vietas, la apstātos atstumtos uz atpakaļu un paņemtu nākamo kāpumu ar nelielu ieskrējienu. Es to neizmantoju un maucu augšā uzreiz, pirmais ātrums bija jau pusnīcis uzsākot kāpumu un pusē tas izbeidzās pavisam, attiecīgi sāku šļūkt atmuguriski lejā un cenšoties iegriezt moci šķērsām ceļam aizķeros aiz akmens, mocis pārmetas un man neizdodas to noguldīt kā pienākas ar riteņiem uz leju, bet otrādi, slīpumā neizdodas atbalstīties ar kāju un esmu uz muguras. kādus trīs metrus pašļūcu un priecājos, ka mocis kaut kur aizķerās un nemēģina man sekot. Nu re esmu beidzot kārtīgi atzīmējies un manam RetroTūrista kreklam uz muguras ir svaigi caurumi. Mocim nekas, drusku iebuktēta mana foršā alumīnija bendzīna kanniņa un rādžiņam nobrāzts stūris, bet tas viss piederas pie lietas. Nolaižam mocīti lejā un braucam vēlreiz, Ahims šoreiz uziet pa priekšu un es ar ieskrējieniņu pakaļ. Ha! Esmu augšā, kalns tomēr bija švakāks! Vēl drusku pabraucam pa mazu taciņu pret kalnu un tālāk braukt nav kur, te ir ūdenskritums un slūžas aiz kurām izveidojies neliels dīķis ar totāli vilinošu dzidru ūdeni, un par cik man mugura piedzīta ar putekļiem nedomāju ka būtu loģiski šeit neielekt. To arī izdaru un momentā secinu, ka šis ūdens sauli laikam vispār nav redzējis, elpa aizraujas un es paātrinātā tempā airēju uz krastu... uz Ahima jautājumu: "kā bija" atbildu - atspirdzinoši!

Mini HES, mugura, mocis







Laižam atpakaļ lejā, tālākais plāns iegriezties veikalā un tad doties kalnos un meklēt naktsmājas. Šodien mana kārta iet veikalā, makaronu joks turpinās un es pirmām kārtām paņamu tieši tos. Tad sāku domāt, ka Ahimam līdzi bija panna un būtu muļķīgi to ne reizi neizmantot. Izlemts, taisīšu mērci, vajag sīpolus kautkādu gaļu un, protams, krējumu, vēlams saldo. Stāvu pie ledusskapja, kur viss izskatās pēc krejuma.. Mēģinu kādam jautāt angliski, tad krieviski, visi plāta rokas, saprot tikai savu valodu. Nu neko, ņemu to, kas intuitīvi liekas pareizi un maucu uz kasi. Ahims jau vairs nejautā kas būs vakariņās, paras vienkārši ar ko būs makaroni? Paziņoju, ka šovakar būs mērce un aizlidinu viņam vienu mazo aļāku.
Šodien ar nakstsmāju meklēšanu iet grūtāk, īsti nav nevienas atklātas vietas, visur mežs. Kādu brīdi braucam, tad ceļi dalās un mums takā jābrauc pa labi, bet pa kreisi augšā izskatās gaišs.. nolemjam pamēģināt, varbūt tur ir pļava. Brīdi braucam uz augšu, bet tad ceļš ved atkal lejā un tas mums neder, griežam riņķī un braucam atpakaļ līdz vietai, kur pa ceļam bijām ievērojuši riteņu nobraukšanas trasi. Izskatās traki, bet augšā ir gaišs saskatamies un mizojam augšā, uzbrauciens līkumots un stāvs, bet guļot uz stūres izdodas noturēt priekšējo riteni pie zemes un pēc neilga brīža esam jau augšā. Pļava te tiešām ir, bet privāta - esam nonākuši slēpošanas trases augšējā punktā. Palikt šeit nav kur tāpēc dodamies atpakaļ lejā, bet tagad pa ceļu kuram mūs vajadzētu izvest līdz vietai kur pirms brīža apgriezāmies. Ahims pazūd.. kad to konstatēju braucu atpakaļ un atrodu viņu čamdām sev dibenu.. izrādās čalim aiz šortiem ielidojusi lapsene un nodarīju vārdiem neaprakstāmas sāpes. Ahims samierinās ar situāciju un laižam tālāk, uz ceļa ir lielas peļķes un pāris lēzeni iesēdieni no kuriem izejot var forši palekties, man šitais patīk un brīdi pavelku ātrāk, līdz secinu, ka mans ceļabiedrs atkal ir zudis. Atgriežoties secinu, ka tā pati lapsene ir nodarījusi pāri Ahimam jau otro reizi, un šoreiz viņš ir apņēmības pilns pārliecināties par visiem 100%, ka strīpāinā riebekle ir pametusi viņa šortus. Tas tiek izdarīts un mēs varam turpināt ceļu. Sākam ripināt pa kalnu uz leju, tādās situācijā kā ierasts laižam bez motoriem, pēkšņi ieraugu celiņu pa labi, vienlaicīgi slēdzu aizdedzi un lieku ārtumā + aizskatos uz vajadzīgo ceļu, tā visa rezultātā šodienas otrai piezemējums... Ahims ir riebīgs, nepalīdz, tikai ņirdz un fočē. Labi, pašam jau arī nav mazāk jautri, muļķīgi sanāca, bet vismaz būs mācība, ka nevar līkumā griežot darīt piecas lietas vienlaicīgi..itkā jau to zināju, bet nu kā tu nepamēģināsi

Pa grāvjiem zem kokiem, kritiens, piecēliens







Tā nu kādu laiku vēl braucam, nonākam līdz fermai un te jau uz leju sākas ganības. Nolemjam palikt tepat kādā no pļavām, ārā jau sāk satumst un turpināt meklējumus vairs nav laika. Pabraucam vien pāris km uz leju no fermas un metam malā. Uzslienam telti vāram makaronus un paralēli gatavoju mērcīti, sacepu sīpolus un gaļu, viss smaržo un izskatās labi. Sāku šubīties par to vai tam visam vajag pievienot izstrādājumu, ko veikalā paņēmu kā krejumu, jo pagaršojot to ir vairāk kā skaidrs, ka mani veikalā nepiemeklēja sievietes intuīcija un krējums tas nav. Tai pašā laikā nav ne mazākās nojausmas kas tas ir, varētu būt kaut kāds bezgaršīga jogurta un paniņu krustojums. Piedāvāju Ahimam moš šito klāt neliekam, bet vņš ir pret, ja nopirkām tad jālkiek! Nu ok, liekam klāt. Pirmā brīdī mērce, kā mērce, tikai garšo kautkā interesanti, pēc brīža mūsu baltais izstrādājums saraujas kā olu kultenis, bet tad jau puse ir ribās un vēders jūtas pietiekami apmierināts, lai pannā palikušo atlikumu tur arī atstātu. Labi paēduši vēl kādu stundu vai pat vairāk nosēžam dzerot aliņu un vienkārši pļāpājot. Aptuveni apspriežam rītdienas plānus un dodamies gulēt. Es savus traukus nomazgāju un savācu, Ahims nav tik centīgs un par to viņu rīt gaida pārsteigums.

06.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Nav ne jausmas
------------------------------------------------------------------------------------------------>

No rīta peiceļos, kā jau ierasts, mazliet agrāk par savu ceļabiedru. Izlienu no telts un gatavojos doties lejā uz upi mazgāties. Pa starpu netīro sieriņu meklēšanas operācijai mani pārņem laba darīšanas tieksme, domāju paņemt līdzi arī vakar pie ugunskura pamestos Ahima netīros traukus. Diemžēl, man tos atrast neizdodas, nodomāju, ka čalis tos toemēr kaut kur iegrūdis un dodos lejā uz upi drusku brīvākām rokām kā bija plānots. Pēc kādām 15min esmu atpakaļ un redzu savu kolēģi klīstam tālumā pa pļavu. Šo rītarosmes paveidu sākumā līdz galam neizprotu, bet, zinot Aivi, dižu vērību tam nepiegriežu, un ņemos siet pie spoguļiem svaigi izmazgātās zeķes. Aims ir panācis tuvāk un ziņo, ka mēs pa nakti esot piesmieti! Šeit es viņam varu piekrist daļēji, jo uzzinot visu sīkāk varu teikt, ka tā pa īstam piesmiets ir tikai viņš! Tātad, pa nakti, kamēr baudījām krācienu teltī, mūs ir apciemojuši ganu suņi (mana versija), vai aitas (Ahima sākotnējā versija) un noēduši Bļodās un pannā palikušo paiku + bonusā traukus izstaipījuši pa visu pļavu. Ja ēdamkatliņu un vāciņu Ahimam vēl izdodas atrast, tad panna ir ceļojusi tālāk un turpmākais brauciens Aivim būs par pannas tiesu vieglāks. Viss ir interesanti jau tagad, bet kad Ahims parāda man pļavas vidū pamesto, tīri izlaizīto bļodiņu kurā pieklājībes pēc draugi atstājuši sulīgu suņa kaku (un tajā jau iedzīvojusies sūdu vabole), es biju gar zemi!!! Turpmāk Aivis savus traukus pieskatīs rūpīgāk.

Pārsteigums, kemps.





No rēkšanas nepaēdīsi! Vāram ūdeni un gatavojam brokastis. Ahims izgāž no bļodas kaksīti, drusku to paskalo un iejauc pulverkafiju. Apēdam cīsiņus un maizes, sakravājam šmotkas un laižam uz leju. Necik ilgi nebraucam un uzduramies paceļamai barjerai, kura tagad kā reiz ir nolaista, rodas nelielas šaubas vai šeit maz var braukt, bet tad parādās ganu vīrs, kas laipni to paceļ un mēs varam doties tālāk. Šeit apstiprinās fakts, ka vakardienas naktsmītne izvēlēta labi, jo te jau sākās čigānu ciems, visapkārt bardaks, ir skaidrs, ka te palikt nebūtu kur. Ātri izbraucam cauri čigānu galam un uzņemam kursu uz nākamo objektu - Siriu ūdenskrātuvi, no kuras tālāk plānots ilgstošāks brauciens pa mežiem. Siriu ūdenskrātuve interesanta ar to, ka aiz dambja uzreiz sākas pilsēta, ir sajūta, ka tā milzu ūdens masa vienkārši kārajās virs pilsētas, un, ja ar dambi kas notiktu, tad pilsēteli noslaucītu no zemes virsas vienā setā. Tas nav tā kā pie mums runā, ja Rīgas Hess ies pušu tad Rīgu nopludinās, jā itkā tā ir, bet to reāli nevar just, jo kur ir HES un kur Rīga. Šeit tu stāvi uz dambja, vienā pusē ir ūdens otrā pilsēta, bīstamība ir tepat saredzama un saprotama.

Barjera, ūdenskrātuve, dambis, kur es esmu?









Papriecājāmies pietiek, dodamies lejā uz pilsētu un meklējam vajadzīgo ceļu pa kuru braukt atkal kalnos. Pa ceļam piestājam pēdejā mazmiestiņā pie veikala, Aivis ieiet pēc paikas, es tikmēr vēroju otrpus ielai esošo daudzstāvu putnu fermu, tur ir dažāda izmēra pussabrukušas dēļu būdiņas, kuras katra, acīmredzot, paredzēta kādai putnu sugai, es tās saskaitīju 4ras, varbūt kādā no būdelēm bija vēl kas. Ahims jau ir ārā un mēs varam turpināt ceļu. Segums beidzas un sākas grantene ik pa brīdim vērojami baļķu krāvumi un tādas, kā mežisstrādes bāzes. Sākotnēji bijām domājuši šķērsot kalnus ātrāk pa mazu celiņu, kas kartē iezīmēts kā braucams, bet kādu brīdi pabraucot augšup pa diezgan stāvu ceļu satiekam mežiniekus, kuri apgalvo, ka šeit izbraukt nevarēšot... mēs cērtam ripā. Pēc kartes saprast precīzu atrašanās vietu šeit ir pagrūti, vienīgie reālie orientieri ir tilti kur ceļš krusto upi, bet kartē viņi ir sazīmēti apmēram 2x mazāk nekā dzīvē. Kādu brīdi braukuši saprotam, ka neko vairs nesaprotam un metam malā ieturēt pusdienas. Ceļa malā ir galdiņš, izkrāmējam uz tā savus labumus un menedžējam augšā maizītes. Mans jaunizgudrojums riekstumaize (baltmaize, kurā sasprausti sālie zemesrieksti) ar aliņu aiziet bedova. Esam tādā čuhņā, ka neraustoties iztriecam vēl pa aliņam un uzorganizējam margrietiņas lapiņu raušanu ar mērķi noskaidrot vai veikalā satiktā čigāniete mūs precēs vai nē!? Iznākums negatīvs.. Ahims saskumst un aiziet filmēt upi..

Tilti kautkur pa ceļam, mežizstrāde, pusdienu galds.









Turpinot ceļu jau domājam par naktsmājām, braucam un paralēli vērtējam vietas kur varētu nomesties. Nonākam pie tilta, kas beidzot dod mums skaidru izpratni par tā brīža atrašanās vietu, lejā ir atbilstošs laukums nometnei, bet nolemjam pamēģināt uzbraukt netālu espšajā Lacauti kalnā (1777m), karte mums rāda ka tas ir izdarāms. Sākumā ceļš ir svaigi greiderēts, bet tik brutāli, ka abi ar Ahimu nospriežam - labāk nebūtu greiderējuši nemaz. Jo tālāk braucam jo vairāk redzams, ka šeit visur notiek intensīva mežistrāde. Piebraucam pie pļavas kuras malā novietotā vagoniņā dzīvo mežstrādnieki, te nevarēja neapstāties, viņu suņi pinās spieķos. Kadjau tadjau, parādam karti un prasam vai maucam pareizi, nekā jauna, no kartes šie nerubī neko, bet kā pieminam kalnu tā viss kļūst skaidrs.. to viņi zin un rāda, ka jābrauc tik uz priekšu. To arī daram, pabraucam garām, mežsarga mājai, pēc tādas tā vismaz izskatās, tad ceļi dalās sākumā provējam pa kreisi. Kādu brīdi viss labi, bet tad sasniedzam gravu, kura piegāzta ar nesen cirstiem kokiem un ceļš kļūst nebraucams, dodamies atpakaļ un mēģinām virzienu pa labi, te izdodas aizbraukt tālāk. Satiekam mežiniekus kuri kā redzams te apmetušies uz ilgāku laiku, ceļa malā novietots pamatīgāks dzīvojamais konteineris, ārpusē sakurināts ugunskurs.. reāla bāzīte. Parādam, ka mums vajag konkrēto kalnu, šie saka ka nav variantu, uzbraukt nevar.. ja nu vienīgi pa taku un rāda ar pirkstu uz senāk izcirstu nogāzi otrpus upei. Ahims pārmauc pāri upei un aizrūcina pa starutu (tas ir vienīgais ceļš uz pacēlumu) skatīties, es palieku un mēģinu kautko vēl kartē sapīpēt. Ahims atgriešas un saka ka augšā tikt var.. tikai moči tad esot jānes! Nu labi, to atmetam, bet tipa nebraucamo ceļu tomēr jāpaprovē. Griežam augšā, ilgi nav jābrauc līdz mūsu priekšā paveras traktoru izvandīta mālu taka, kas konkrētajā mirklī ir sakaltusi un veido līdz 0.5m augsus cietus māla vaļņus. Skaidrs, ka tas mūs baigi nebiedē, ja vien zinām, ka ir kur braukt, bet pēc pārdesmit metriem pa šo prieka taku mūsu priekšā paveras kādus 100m garš tās turpinājums kas ved 45cos grādos taisni debesīs, labi 100 m var arī uzstiept, ja tālāk var braukt... Lieki teikt, ka aizejot izpētīt situāciju secinājām ka tālāk ir vēl trakāk.. traktori tur uz augšu velkas ar vinču. Nolaistu galvu braucam atpakaļ uz sākumā noskatīto vietu pie tilta ...

Mocīši priecīgi, priekataka.







Lai kā tur būtu, vismaz redzējām interesantas vietas. Esam jau nobāzējušies un sakurinājuši milzīgu lāčubiedēkli. Ēdam vakariņas un, uz pie udžiņa izveidotas pakaramās kārts žāvējam tiko kā izmazgātās drēbes. Liesma ir tik jaudīga, ka pēc pus stundas slapjie džinsi ir pilnībā sausi + garāmbraucošais bobiks ir nometis mierā un tagad pār upi pie mums brien trīs vietējie lai skaidrotu, ka šis ir kautkāds rezervāts un te uguni kurināt nevajadzētu, jo mežs var aizdegties. Mēs viņus pārliecinam, ka neko no viņu runātā nesaprotam, bet esam apņēmības pilni pirms gulētiešanas uguni kārtīgi nodzēst. Puikas ar šo ir mierā un dodas atpakaļ pār upi uz savu auto, atstājot mūs ar Ahimu pilnīgi vienus, bez aliņa (izdzērām pusdienās) un bez dziras (nebija vispār līdzi!).

Kemps, makaroni, drēbjužāvētājs.







07.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija
Sighişoara Oradea
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Sakarā ar faktu, ka 11.08.2013. vakarā mums jābūt Madonā, šodien mēs uzsākam virzīties uz māju pusi. Pamatdoma ir tikt ārā no meža, nobraukt no kalniem un izbraucot caur Sighisoaru doties Oradea virzienā. Cik tālu tiksim tik tiksim.
Navigācija šeit rāda tieši neko un pirmos 30km maucam pēc kartes un izjūtām. Nonākam pie trubas, pa kuru no kalniem uz zemāk esošo ciematu tiek pievadīts ūdens.. sanāk tāds, kā dabīgais ūdenstornis. Caurulē ir aptuveni 3/4 colas lielas atzars, kurš nav noslēgts un pa to sprauslādams šļācas ārā ūdens raidīdams ūdens strūklu 10-15m attālajā upītē. Piestājam te sapildīt ūdenspudeles, paralēli pamāžojamies un pamēģinam ar roku šo cauruli aizspiest. Pilnas acis ar ūdeni, bet ciet to dabūt tā arī neizdodas, spiediens diezgan pamatīgs. Pēc neilgas braukšanas lejup sasniedzam mazu ciemateli, to navigācija jau pazīst un tālākais ceļš mūs ved lejup pa stāvu serpentīniem salīkumotu granteni, zem kuras vietām spīd sliedes, kas liecina par to, ka te vēl salīdzinoši nesen bijis dzelzsceļs. Interesanti ka sliedes nav novāktas, bet vienkārši aizbērtas ar granti. Par neseno dzelzsceļa esamību liecina arī pamestie vagoni, kas ir pirmie, ko ieraugām iebraucot Covasnā.

Vilcieni





Tālākais ceļš mūs ved uz Sighişoara, tā esot Grāfa Drakulas dzimtā pilsēta. Šeit neplānojam garas ekskursijas, tikai izbraucam cauri, ja redzam ko interesantu tad piestājam apskatīt. Jāsaka ka kautko patiešām interesantu arī redzējām - ziloņus. Jā tieši tā, lai cik jocīgi tas nebūtu, tieši Sighişoarā (nevis Āfrikā) pa ielu mierīgi iet bariņš ziloņu. Nejau bez iemesla, tā ir kāda klejojošā cirka reklāmas kampaņa. Mēs nospriedām, ka ziloņus esam redzējuši tāpēc uz cirku neiesim, braucam tālāk. Pa gabalu ļoti vilinoša izskatās kalna galā esošā vecpilsēta, nolemjam tur uzbraukt. Sākumā uzbraukšana nekādas problēmas nesagādā līdz brīdim kad 200m pirms vecpilsētas vārtiem mūs aptur nepārprotams iebraukšanas aizliegums tautā dēvēts par ķieģeli. Nu jā, bet negriezīsimies tak tagad riņķī, braucam augšā, ja kas tēlosim muļķus. Iebraucam vecpilsētā izmetam īsu loku un piestājam pie nupat pamanītā mocīša, kas arī izskatās pēc ceļotāja. Neesam maldījušies, čalis arī ceļo, tikai drusku nopietnāk nekā mēs. Viņa ceļojums uz šo brīdi ilgst jau divus gadus un viņam nav ne jausmas kad tas beigsies. Pats čalis ir no Kanādas un šobrīd vienkārši apceļo mūsu kontinentu, bez konkrēta mērķa un maršruta. Kādu brīdi pļāpājam, paralēli skatoties kartē kurp mums tālāk jādodas, te piebrauc policija un es nesākšu stāstīt, ke nesaprotu par ko viņi mums taisās piesieties.. Protams, policista kungs pievēršas man jo šķirstu karti un esmu vistuvāk motocikliem, sāk man savā valodā kautko stāstīt, a es bez bēdu viņam atbildu: "Yes, yes Bil I can call You any time". Angliski viņi saprot labi un tālāk jau runājam viens ortu saprasdami, šis prasa kā mēs te tikām. Es neapmulstu un stāstu, ka lejā pie uzbrauktuves gan ķieģeli redzējām, bet negribējām atstāt močus, tāpēc uzjautājām vietējiem aborigēniem kā rīkoties a šie mums saka ka uz močiem šis neattiecas, varam braukt augšā.. nu, skaidrs, ka tā arī izdarījām. Policists nošķoba galvu paprasa vai paliekam kādā no vecpilsētas viesnīcām, uz ko atbildu noraidoši. Tad viņš pieklājīgi paskaidro, ka tomēr šeit atrasties nevaram un dod mums 15 minūtes laika aizlaisties.. Jau otro reizi paliek patīkams priekšstats par Rumāņu valsts iestāžu darbiniekiem. Godīgi izmantojam sev doto laiku lai savāktos un dodamies prom. Sighişoaras vecpilsētu esam redzējuši un tālāk ceļš uz Ungārijas pusi. Karstums šķērsojot Rumānijas līdzenumus iespaidīgs, pa ceļam daudz abdzīvotu miestiņu un visapkārt izkaltuši lauki. Kādā no miestiem piestājam ceļmalas bodītē nopirkt ko ēdamu. Kārtējo reizi pierādās, ka mazajos ciemateļos cilvēki pērk tikai to ko paši nevar saražot, bodītē izdodas iepirkt vien saldējumu, jo nekā vairāk tur īsti nav, sāls un cukurs mums vēl pašiem ir..

Ziloņi, kanādietis, karte vecpilsētā, tā domā arī Kanādā











Tālāk mēs vienkārši braucam ar vienu vienīgi mērķi deldēt kilometrus, jo nekā sevišķa ko redzēt šeit nav. Apskatoties kartē par pārsteigumu sev esam tikuši salīdzinoši tālu un drīz krustosim ceļu kurš mūs veda uz pirmo apmešanās vietu Rumānijā. Nolemjam ka centīsimies tikt līdz turienei un ja neko labāku atrast neizdosies tad apmetīsimies turpat kur jau vienreiz esam bijuši, pārbaidīta vieta tomēr. Bet sagadās tā, ka nogriežoties no lielā ceļa uz mūsu naktsmītni turpat netālu pamanām tādu kā kempingu ar vairākām mājiņām. Mājiņas tumšas, bet pļavā pie upes viena atpūtnieku ģimenīte. Es piebraucu pie būdeles, kas izskatās pēc reģistratūras un cenšos sazīmēt kādu nummuru uz ko pazvanīt, jo arī te neviena nav, tikmēr Ahims piebrauc pie atpūtnekiem un uzzina, ka arī viņi te apmetušies tāpat vien un nevienam neko nav teikuši.. visi vārti vaļā, tas liecina par to, ka nekādu aizliegumu nav. Skaidrs, ka arī mēs rīkojamies līdzīgi. Priecājamies, ka esam tik tuvu lielajam ceļam jo līdz plānotajai pirmās dienas apmetnei mums bija jāpabrauc vēl kādi 10km un tad kāds gabals pa bezceļu pre kalnu... ārā jau tumšs. Šī vakara plāns ir samainīt zvaigznītes no 16z uz 17z, (turpmāk mums paredzēti tikai asfaltēti tālbraucamie gabali) paēst, nomazgāties, saplānot rītdienas maršrutu un gulēt. Es pie vienas ņemšanaša ar moci nolemju pārbaudīt gaisafiltra stāvokli, jo motora dziesmā jūtams gaisa trūkums arī pēc vairākkārtējas kvalitātes skrūves grozīšanas liesajā virzienā. Protams, filtrs ir pilnībā aizaudzis tā ka putekļus no turienes ar lāpstu var rakt laukā. Izdauzu lielāko daļu sārņu un nevaru nomierināties, liekas ka vajag vēl kaut ko pasākt. Lai cik muļķīga šī ideja pašam neliktos tomēr paņemu šampūnu un aizvelkos ar visu filtru uz upi, pēc brīža esmu atpakaļ un stūķēju trumulī svaigi izpucēto slapjo filtru un klusībā pie sevis prātoju ka, labi jau tas viss nebeigsies...
Pārskatot maršrutu viss izskatās diezgan cerīgi un joka pēc ieminos, ka varētu pat līdz Budapeštai aizbraukt, bet tūlīt šo domu arī atmetam, jo līkums sanāk tomēr paliels. Dodamies gulēt.

Kemps no rīta



08.08.2013.

Plānotais maršruts:

Rumānija Ungārija Slovākija Polija
Biserica Ortodoxa Oradea Debrecen Košice Lublin
------------------------------------------------------------------------------------------------>

Ceturtdienas rītā ceļamies agri, jo plānots nobraukt lielu daļu kilometru, lai sestdien pilnīgā čiliņā varētu sasniegt "Latvijas Jawa Klubs" organizēto pasākumu Madonā. Ātri sapakojamis uzēdam un dodamies ceļā, mūsu kaimiņi vēl guļ un vienīgais kas mūs pavada ir suns kurš ar mums uztusēja jau no vakarvakara. Tiko kā uzbraucam uz lielā ceļa un sākas pirmie serpentīni pret kalnu, tā mans mocītis uzreiz dod ziņu par to cik ļoti viņam nepatīk elpot caur slapju filtru. Var jau viņu arī saprast.. Zāģēju ar otro pa retam trešo un ceru uz silto gaisu kuram drīzumā vajadzētu filtru izžāvēt. Neapgalvošu, ka tas notika tik ātri kā cerēju, bet tomēr pēc laiciņa klepošana un šķaudīšana mazinājās un mocītim atgriezās dzīvība. Klāt arī Rumānijas Ungārijas robeža.. neticami ātri.. un nu jau braucam pa Ungārijas plašumiem virzienā uz Slovākiju. Šīs dienas mērķis - šķērsot Slovākiju un pap
braukt gabaliņu pa Poliju. Jau jūtams ka diena būs karsta, saule cepina pamatīgi bet pulkstenis vēl tikai kadi 10 no rīta. Pēc kādiem 100km mūsu plāni radikāli mainās, kad iebraucam krustojumā no kura mums jāizbrauc taisni, bet ievērtējot zīmi virzienā pa kreisi - "BUDAPEST 250km" aprēķinot laika rezervi, uzdodot Ahimam vienkāršu jautājumu - "a ko mums neaizbraukt uz Budapeštu" un saņemot nepārprotamu atbildi, no krustojuma izbraucam pa kreisi un Slovākija tiek atcelta uz vismaz 5ām stundām. Turpmākās 3 stundas mēs zāģējam pa bāni kuram gar malām aug saulespuķes, uz tā valda trakākajā momentā 52° C liels karstums un ūdeni mēs nevis dzeram bet ar to aplejamies. Aiz motora roku nav iespējams noturēt, garlaicība nereālā tāpat kā svelme.. ceļš taisns un nekas nemainīsies tuvākos 200km, brīžiem kājas uz stūres, brīžiem uz dugām, brīžiem izlaižamies uz moča guļus. Kādu gabaliņu pirms Budapeštas vēl uztankojamies, pēdējais pūtiens un esam klāt.

Čiliņā pa bāni





Pirmais kur piestājam ir bendzīntanks ar ēstuvi, skaidrs ka vajag normāli paēst. Saspriežam ar meičām ko ēdīsim, viņi te saprot angliski.. tas priecē. Porcijas gatavas ātri un vēl ātrāk mēs tās aprijam, tad izejam ārā pie liela ventilatora kas vienlaikus pūš gaisu un smidzina tajā augstu ūdeni.. te tā, vismaz šodien, ir nepieciešamība. Bendzīntanka kolektīvs ir ļoti pretīmnākošs, meičas mums stāsta kas ir jāapskata un čalis tikmēr navigācijā jau ieštepselē pareizo ceļu līdz rātsnamam kuru plānojam apskatīt pirmo. Atvadamies un pazūdam Budapešatas ielās. Itkā jau šei ir nācies pabūt vairākkārt bet ar moci tas viss ir savādāk.

Budapešta, Ahima mocis bez elektrības, rātsnams dienā









Mūsu mēģinājumi piebraukt pie Rātsnama beidzas ar neveiksmi, jo visapkārt tiek remontēta infrastruktūra un viss ir slēgts tad nolemjam pārbraukt pār vienu no tiltiem un piebraukt ēkai no otras puses. Pa vienu tiltu turp pa citu atpakaļ, no šīs puses arī viss ciet, tad Ahims paziņo, ka bija domājis fočēt Rātsnamu no otras upes puses. kāda runa kuļamies atkal cauri pilsētas milzīgajām ēkām vajadzīgā tilta virzienā, Ahimam pazūd elektrība, izsists drošinātājs, atrodam cēloni un īsā laikā novēršam problēmu. Atkal pāri tiltam, cauri tunelim un atpakaļ līdz upei, beidzot safočējam vajadzīgos kadrus un nospriežam ka tā jau nu nebūs, ka Budāpeštā mēs nepiestāsim krodziņā un nepaņemsim pa aliņam. Domāts darīst krodziņu pa pilnam.. es Ahimam piedāvāju kādus 3 bet viņš tik nē maucam tālāk tur bija labāks (vienreiz jau šinī šķērsielā bijām iekūlušies) un jā, pēc pārsimts metriem sasniedzam Ahima noskatītu vietu novietojam močus un ejam iekšā. Jautājam Bārmenei (vēlāk noskaidrojas, ka viņa ir arī kroga īpašniece) vai var maksāt ar karti uz ko saņemam atbildi, ka nē (viņa angliski nešarī). A mums ta Ungāru tubriku nav, mums nebija plānots šai valstī uzkavēties. Mēģinam izprasīt kur tuvākais bankomāts, bārmene norāda uz kungu zolīdā paskatā, mēs šaujam klāt. Kungu sauc Andrušs un viņš strādā Ungārijas Ārlietu ministrijā par tulku, lieki teikt ka ar saziņu mums vairs problēmu nebija. Uz jautājumu: "kur ir tuvākais bankomāts?" saņemam pretjautājumu: "No kurienes mēs esam?" Atbildam trīs vārdos no kurienes uz kurienu un kādā veidā, un Andrušs saka ka šodien aliņš uz viņa rēķina. Pēc brīža jau sēžam ārā pie galdiņa dzeram alu un apspriežam dažnedažādākos jautājumus, pirmais aliņš iet uz beigām un Andrušs lūdz lai pavizinam ar moci vienu no bārmenēm, kura tiko kā atnākusi uz vakara maiņu.. vizināt nākas man jo man vieglāk nokraut paunas no moča, tās tiek samestas turpat kaudzē uz ielas un mēs aizmaucam Budapešatas ielkās. Pēc kādām 20min esam atpakaļ un man jāsecina, ka es atpalieku par vienu aliņu jo Ahims jau gandrīz nofinišējis otro. Prasu a kā tad ar braukšanu uz Slovākiju uz ko saņemu nepārprotamu atbildi, ka šodien nekāda braukšana nebūs.. hāaa ballīte.. Nu OK! Man arī atceļo jauns trauks ar auksto gardo dzērienu un pēc pāris malkiem uzzinu, ka mums jau ir piešķirts dzīvoklis un stāvvieta močiem tepat blakus milzīgā ar dolomīta plāksnēm izklātā iekšpagalmā. Nav pagājusi vairāk kā stunda, bet mūs pazīst jau visa iela un šajā krogā viennozīmīgi šodien ir labākā ballīte. Pēc brīža mums pievienojas vēl viens Andruša draugs Rihards kurš pēc tautības ir ukrainis, bet pārcēlies uz dzīvi Budapeštā jau agrā bērnībā, šobrīd viņš ir atbraucis atvaļinājumā, jo pamatā dzīvo un strādā Austrijā.

Andrušs, aliņš, krogs un moči









Ahims paliek ar Rihardu bet Andrušs un es ejam apgūt iekļūšanu dzīvoklī. Visu samācos un beidzot varu pārģērbties. Arī Andrušs uzvelk šortus un puķāinu kraklu, paņem ģitāru un ejam atpakaļ pie pārējiem. Tālāk man viss jau sajucis, 10tos gājām skatīties gaismu iedegšanu, bet par kādu pus minūti nokavējām, gaismas jau bija iedegtas.. kāda starpība skats tāpat pasakāins izgaismots ir pilnīgi viss, visi tilti un ēkas, naktī Budapešta tiešām ir pasakāina. Turpinājumā Rihards mūs izvadā pa saviem iecienītajiem krogiem un izmetuši nelielu loku pa Budu esam atpakaļ mūsu bāzes krogā. Kādu brīdi ballējamies šeit pat, tad Andrušs mūs aizved uz blakus krogu kur ir klavieres, tur noraujam pāris bītlu dziesmas un dodamies atkal ārā, ģitāra klejo te pie Ahima te Andruša un kopumā jautrība sit augstu vilni. Galu galā ap 6iem rītā, tas ir laiks uz kuru bijām pērcēluši izbraukšanu no Budapeštas, mēs paplīstam dzīvoklī kurā balītes karstumā visi ieklīdām. Es pamostos un pirmais ko redzu ir Ungārijas ārlietu ministrijas Tulks kurš savā puķāinajā kreklā izklājies zvaigznītē guļ uz grīdas, Ahims sēž otrā istabā un cietu ģīmi raugās datora ekrānā. OK, paskatos pulkstenī ir 8, pamodinu Andrušu un saku ka laiks celties, jāmauc uz darbu uz ko viņš man krieviski atbild, ka darbs nekur neaizmuks. Jā interesanti, ka ar Ahimu Andriušs runāja angliski, bet ar mani krieviski, mēsa abi spējam komunicēt abās valodās bet Andrušs kautkā bija ieņēmis galvā ka tā mums katram ir ērtāk un pie tā arī turējās, pat pēc mūsu mēģinājumiem viņu iepravīt izvēlēties vienu no valodām. Iedzeram kafiju un ierēcam kā Anrušs laiko čomaka draudzenes topiņus un nevar izvēlēties kurš būtu piemērotāks iešanai uz darbu.. ar spīguļiem nederēs un rozā arī nerullē... Atvadamies un rullējam uz Andruša dzīvokli kurš atrudas apmēram 50m tālāk uz šīs pašas ielas. Sakravājamies, atvadamies no Andruša un laižam beidzot izbraucam uz Slovākijas pusi, drusku pamaldamies pa Budapeštu, jo mūsu navigācija kautko gļučī un arī pašiem diezko uz domāšanu prāts nenesas. Ir piektdienas rīts, vakardienas ballīte prasīs mums uzstādīt izturības rekordus šodien un rīt, lai sestdienas vakarā mēs būtu Madonā. Tomēr tas mūs nebiedē, esam ieguvuši jaunus draugus un piedzīvojuši neaizmirstamus mirkļus, tas ir tā vērts.

Nakts Budā













Turpmākais vairs neprasa nekādu aprakstu, monotons brauciens.. Šķērsojot Tatrus nācās saģērbt mugurā visu kas mums bija līdz, jo klimats no ļoti karsta tajpus Tatriem šajā pusē kļuva drēgns un lietāins. Nakti pārlaidām (pareizāk pāris stundas pagulejām) Polijā, ceļa malā Statoil stāvvietā un sestdien vēlu vakarā bijām madonā. Sestdien nobraucām 900km. Ierodoties mūs sagaidīja ar applausiem un momentāli ielēja vienu čarku ar balto dzidro un sabaroja ar zivju zupu. Ar ēšanu gan bija problēmas jo bijām pārsaluši un nereāli drebēja rokas. Bonusā mums tika piešķirta gulta zem jumta un pārģērbjoties mūs pārņāma pilnīga laime. Jāsaka ka pēdējais posms jau pa Latviju mūs saliedēja konkrēti, bet ņemot vērā ka pārējais ceļojums pagāja pilnīgi pa sauso tad šis ir uzskatāms par galīgo sīkumu.

Sausā statistika:
Motocikli 2
Kopējie nobrauktie km - 7000
Izlietotā degviela l - 650
Izdevumi par viesnīcām un kempingiem - 14Ls (cienījām telti un dabu)
Paiku nerēķinājām, mājās noteikti noēdam vairāk.
Maksimālais dienas nobraukums 900km

Kontakti:
https://www.facebook.com/expeditionteem?ref=hl
marciszarins@gmail.com
aivis.belakovs@gmail.com